Paroles internetā

Pētnieki ir analizējuši 28 000 paroļu, kas nesen tika nozagtas no populāras ASV interneta vietnes, un secinājuši, ka cilvēki visbiežāk izvēlas vieglāko ceļu.

Pētījuma rezultāti liecina, ka 16% interneta lietotāju kā paroli izvēlas savu vai savu bērnu vārdu. 14% lietotāju paļaujas uz viegli iegaumējamām simbolu kombinācijām, tādām kā “1234″ vai “12345678″. Cilvēki, kas lieto klaviatūras ar angļu valodas simbolu izkārtojumu, bieži izvēlas “QWERTY”, bet franču - “AZERTY”.

5% no nozagtajām parolēm bija populāru televīzijas raidījumu un cilvēku vārdi. Ļoti izplatītas paroles ir “Pokemon”, “Matrix” un “Ironman”. Vārds “password” (”parole”) vai viegli uzminamas tā variācijas, piemēram, “password1″, veido 4% no populārākajām parolēm. 3% paroļu pauž dažādas attieksmes, piemēram, “I don’t care” (”man vienalga”), “Whatever” (”vienalga”), “Iloveyou” (”es tevi mīlu”) vai tieši pretēji - “Ihateyou” (”es tevi ienīstu”).

Roberts Greiems no kompānijas “Errata Security”, kas veica statistisko analīzi un publicēja pētījuma rezultātus, lai pasargātu sevi no kiberuzbrukumiem, iesaka: “Izvēlēties paroli, kas ir garāka par astoņām zīmēm, ar vienu lielo burtu un vienu simbolu.”

LETA

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (1)

Melnais PR internetā

Kā ziņi DB, kāds nenoskaidrots darbonis interneta izsoļu vietnē eBay.com bez īpašnieku ziņas vismaz par 100 tūkstošiem mēģinājis pārdot SIA Vudi Taxi piederošo taksometru kompāniju Alviksa.

“Mēs paši par to uzzinājām kādas trīs nedēļas atpakaļ un bijām pārsteigti,” teica kompānijas valdes priekšsēdētājs Ruslans Lugovskis.

Lietotājs ar segvārdu oleg_8885 sludinājumu eBay ievietojis 8.janvārī, taču jau 14.janvārī, tā arī nesagaidot nevienu, kas būtu mēģinājis kompāniju nosolīt, izsole slēgta.

Sludinājumā ievietotas arī divas fotogrāfijas, kurās attēlotas vairākas automašīnas ar Alviksa atpazīšanās zīmēm. Šķiet, lai piedāvāto preci padarītu iekārojamāku, sludinājuma ievietotājs uzrādījis, ka kompānija ik mēnesi ieņemot 16 līdz 18 tūkstošus USD. Savukārt Uzņēmumu reģistru apkalpojošā Lursoft apkopotie dati liecina, ka vismaz 2007.gadu SIA Vudi Taxi beidzis ar 40 tūkstošu latu peļņu un 225 tūkstošu latu apgrozījumu.

Sludinājumā interesentiem arī norādīts kāda Artura Kozakova tālrunis. Tieši ar šo cilvēku būtu jāsazinās, lai noskaidrotu darījuma noteikumus, taču Db.lv pārliecinājās, ka nosauktā persona nav sazvanāma. Savukārt interneta vietnē ievietotās automašīnu fotogrāfijas varējis uzņemt ikviens. Tajās redzamas jaunās uzņēmuma automašīnas, kuras pirms nodošanas ekspluatācijā atradušās kompānijas stāvlaukumā ielas malā.

A. Kozakovu nav izdevies sazvanīt arī SIA Vudi Taxi pārstāvjiem. R. Lugovskis uzskata, ka kāds internetā vienkārši mēģinājis atrast lētticīgu pircēju, no kura saņemt naudu bez nosolītās preces nodošanas.

“Krīzes iespaidā mēs jūtam, ka samazinājies pārvadājumu apjoms, taču mēs neplānojam biznesa pārdošanu,” teica R. Lugovskis.

Info: DB.lv

Filed under stratēģijas, tiesības kibertelpā | Comment (1)

Krāpšanas mēģinājums ar viltus e-pastiem iegūt bankas paroles

Šonedēļ Latvijā piefiksētais krāpšanas mēģinājums, cenšoties ar viltus e-pasta vēstulēm izkrāpt “Hansabankas” internetbankas “Hanzanet.lv” lietotāju datus, nav nostrādājis.

Par iespējamo krāpšanas mēģinājumu, sūtot viltus e-pastu, Dienu informēja gan kāds lasītājs, gan SIA “Datoru drošības tehnoloģijas” pārstāvis Valdis Šķesteris, kas skaidro: uzklikšķinot e-pasta vēstulē norādītajai saitei “Please Click Here To Start”, interneta lietotājam atveras Francijā izvietota “Hanzanet” lapas kopija, ar kuras palīdzību ļaundari mēģina iegūt pieejas informāciju.

“Hansabanka” vērtē, ka šo mēģinājumu nevar nosaukt par ļoti prasmīgi nostrādātu un tas, visticamāk, bijis mēģinājums “paņemt uz masu”, proti, izsūtīt lielam skaitam cilvēku, cerot, ka vismaz kāds “uzķersies”. Piemēram, vēstules teksts ir angļu valodā. Arī V.Šķesteris norāda, ka šis gadījums uzskatāms par tipisku, bet viduvēji sagatavotu datorkrāpniecības mēģinājumu.

Banka norāda, ka tās klienti mūsdienās kļūst arvien labāk izglītoti drošības jautājumos, un arī bankas prioritāte attiecībā uz elektroniskajiem norēķiniem ir izglītošana par drošību.

“Taču, protams, ikviens šāds gadījums ir iemesls vēlreiz atgādināt lasītājiem par drošības pamata principiem,” saka K.Jakubovska, piebilstot, ka banka nekad nelūgs no klienta visus rekvizītus, kuri nepieciešami elektronisko pakalpojumu izmantošanai. Tāpat viņa atgādina, ka finanšu institūcijas nekad principā no klienta pa e-pastu neprasa atsūtīt internetbankas kodus.

“Nerunājot par to, ka vēstules teksts ir angliski, tiek lietoti acīmredzami nepareizi apzīmējumi un rakstības kļūdas, ir skaidri jāsaprot, ka aicinājums ievadīt visus savus kodus vai atsūtīt savus internetbankas kodus pa e-pastu uztverams tāpat, kā lūgums atsūtīt pa pastu sava dzīvokļa atslēgu un norādīt atpakaļadresi,” norāda “Hansabanka”.

Tāpat caur e-pastiem nekad netiek piedāvāts instalēt programmatūru. Banka atgādina: ja rodas šaubas par kādu darījumu, vēstuli, e-pastu vai zvanu, vienmēr jāsazinās ar banku un jāpārliecinās par to patiesumu.

“krāpnieku vēstule:

Krāpnieku vēstules teksts

From: HansaBanka <accounts@hansanet.lv>
Date: 2008/8/26
Subject: Urgent E-Mail from Hansabank
To: undisclosed-recipients

Dear Customer,

Hanza has been receiving complaints from our customers for unauthorised use of the hanzanet Online accounts. As a result we are making an extra security check on all of our Customers account in order to protect their information from theft and fraud.

Due to this, you are requested to follow the provided steps and confirm your Online Banking details for the safety of your Accounts. Please Click Here To Start .

However, Failure to do so may result in temporary account suspension. Please understand that this is a security measure intended to help protect you and your account. We apologize for any inconvenience.

Thanks for your co-operation.

Fraud Prevention Unit
Legal Advisor
hanzanet.Lv.”

ziņu avots: diena.lv

Filed under tiesības kibertelpā | Comments (9)

Latvijas prakse cīņā ar kibernoziegumiem

Mūsu valstī pagaidām vēl nav skaidri definēts, kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. D.Hamkova rakstā „Vai bērnu pornogrāfija Latvijā nav sodāma”[1] izsakās, ka šobrīd Latvijas Republikā nav spēkā esošu normatīvo aktu, kas regulētu erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu apriti. Ministru kabineta 1995.gada 2.decembra noteikumi Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu” zaudēja spēku ar 2005.gada 1.jūniju. Krimināllikuma 166.pants paredz atbildību par pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu. Bet Krimināllikuma 166.pants nenosaka kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. Tāpēc steigā tiek izstrādāts likumprojekts, kurš definēs pornogrāfiska rakstura materiālus un tiesiski regulēs to publisko apriti.

Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes telpās stāv ar bērnu pornogrāfijas materiāliem konfiscētu datoru grēda. Šo datoru īpašnieki ir pieķerti bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, kas ir krimināli sodāma nodarbe. Tomēr pie atbildības saukt viņus nevar, jo Latvijā nav ekspertu, kuri varētu apstiprināt, vai fotogrāfijās un videofilmās atainotie bērni tik tiešām nodarbojas ar pornogrāfiju, vai arī tie ir, piemēram, medicīnas speciālistu vajadzībām domāti ārstnieciski vingrinājumi.

Jaunais likumprojekts „Erotikas un pornogrāfijas ierobežošanas likums”[2] paredz skaidru definīciju, kas nosaka pornogrāfiska rakstura materiālu. Pazīmes - pornogrāfiska rakstura materiāli ir sacerējumi, iespieddarbi, attēli, datorprogrammas, filmas, video un skaņu ieraksti, televīzijas raidījumi vai radioraidījumi, citi materiāli jebkurā formā vai materializētā veidā, kuriem nav sabiedrību izglītojošas vai informējošas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības un kuros tieši, detalizēti un atklāti naturālistiski:

a) pilnīgi vai daļēji attēloti dzimumorgāni, attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana ar masturbāciju, kā arī aprakstīts dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, tai skaitā minēto darbību imitācija,

b) attēlots dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kā arī minēto darbību imitācija,

c) attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā, brutalitāte dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības), dzimumtieksmes apmierināšana ar dzīvniekiem vai nekrofilija.

Manā skatījumā būtu nepieciešams skaidrāk precizēt Krimināllikuma 166.panta 2.daļu, kur pornogrāfiska vai erotiska (jaunajā likumprojektā apzīmējums - erotiska rakstura materiāls ir izslēgts no likuma) rakstura materiālu iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. Ir saprotams, ka šāda veida materiālu glabāšana ir sodāma, bet ko darīt situācijās, kad, piemēram, kāds interneta lietotājs nejauši nokļuvis[3] kādā lapā, kas satur aizliegta rakstura materiālus, piemēram, aizliegta pornogrāfiska rakstura materiāli, bildes, kas automātiski tiek saglabātas uz datora datu glabātajā (lielākā daļa datoru lietotāju nezin, ka jebkuras bildes, ko lietotājam parāda ekrānā, tiek automātiski saglabātas datu glabātājā). Šādos gadījumos rodas situācijas, ka persona glabā nelegāla rakstura informāciju, pašam par to nezinot. Tiesībsargājošajām instancēm, pārbaudot šādu datoru tiks atklāts, ka tur ir atrodama aizliegta rakstura bildes, un, ja šo personu sauktu pie kriminālatbildības par nelegāla rakstura materiālu glabāšanu, tad tiktu piemērots mūsu tiesību sistēmai neraksturīgais stingrās atbildības princips. Bet legalizēt šādā veidā materiālu glabāšanu būtu nesaprātīgi.

Līdzīga situācija tika skatīta Lielbritānijas tiesā, lietā R v Steele, kur interneta lietotājam, viņam nezinot, tika automātiski saglabāti bērnu pornogrāfiska rakstura bildes datora datu glabātājā (standartā mapē „Windows”). Tiesā tika spriests, vai persona, kura zina par šāda veida automātisku saglabāšanu, var to izmantot savtīgos nolūkos, un vai ir sodāma persona, kura nezin par šādu automātisku bilžu saglabāšanu. Tiesa šajā lietā piemēroja stingrās atbildības principu, nosakot, ka personai ir nepieciešams sekot līdzi bildēm kas tiek saglabātas vai printētas.[4]

Bieži gadās, ka noziegumi tiek izdarīti kibertelpā, kas nav Latvijas jurisdikcijā. Piemēram, ja pornogrāfiska satura informācija tiek ievietota kādas citas valsts mājaslapā, pastāv starptautiskās sadarbības iespējas.

Kā uzskata Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits, liela daļa interneta pakalpojumu sniedzēju nepietiekama tehniskā nodrošinājuma dēļ neveic tehniskās informācijas saglabāšanu, kas ir obligāta katram šo pakalpojumu sniedzējam. Šī iemesla dēļ ievērojami apgrūtināta kibernoziegumu izmeklēšana.[5]

Piemēram, Austrālijas interneta servisa piegādātājiem (ISP) obligāti ir jāseko līdzi visiem materiāliem, kas viņiem ir pieejami. Tos nepiedienīgos pornogrāfijas materiālus, kas fiziski atrodas (hosted) Austrālijas teritorijā ISP ir pienākums dzēst, bet materiālus, kas atrodas ārpus valsts robežām, ir pienākums bloķēt. Sankcijas ISP par noteikumu neievērošanu ir drakoniskas – par katru dienu ISP pienākumu nepildīšanu - 27 500 dolāru dienā.[6]

Arī ASV kongress pēc tiesas sprieduma lietā Reno v. ACLU noteica, ka ikviens, kurš Internetā publicē nepiedienīga rakstura materiālus, kas var būt kaitīgi nepilngadīgām personām, nes civilo un kriminālatbildību. Sods par šādu rīcību ir līdz 6 mēnešiem ieslodzījumā un 50 000 dolāru naudas sods par katru dienu, kurā materiāls publicēts internetā.[7]

Pēc organizācijas Net-Safe pētījuma datiem daudz kaitīgāku ietekmi uz bērnu un jauniešu psiholoģisko attīstību atstāj pornogrāfiska rakstura materiālu pieejamība, ar kuru saskārušies – 47,8% aptaujāto jauniešu un 35,3% bērnu vecumā līdz 13 gadiem.[8] Bet, piemēram, pēc citiem pētījumiem Eiropā 90% bērnu ir saskārušies ar pornogrāfiska rakstura materiāliem internetā.[9]

Bērnu un ģimenes lietu ministrija iesniedza Valsts sekretāru sanāksmē grozījumus Elektronisko sakaru likumā, kas paredz prasību, ka interneta pakalpojuma sniedzējiem jāuzstāda satura filtrs, kas ierobežo piekļuvi pornogrāfiska un vardarbīga satura materiāliem internetā. Kā jau iepriekš minēju, pasaulē veiksmīgi darbojas šāda kontroles metode, kad interneta pakalpojuma sniedzējam jāseko, kāda veida materiālus tas piegādā interneta lietotājiem.

Informācijas aprites kontrolēšana un filtrēšana ir nepieciešama veiksmīgai cīņai ar kibernoziegumiem. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, cik liela kontrole būtu nepieciešama, lai būtu iespējams cīnīties ar nelikumīgas informācijas apriti internetā? Piemēram, Baltkrievijas Ministru Kabinets pieņēmis lēmumu, ar kuru nosaka, ka interneta kafejnīcām veselu gadu ir jāuzglabā informācija par katru apmeklētāju, kurš lieto internetu, un piešķir Valsts drošības komitejas darbiniekiem tiesības iegūt šos interneta kafejnīcu apmeklētāju sarakstus.[10]

Savukārt, Francijas likumdevējs noteicis, ka jebkurš gadījums, kad kāda persona, kas nav profesionāls žurnālists, uzfilmējusi reālas vardarbības ainas un publicējusi tās internetā, ir uzskatāms par krimināli sodāmu. Likums paredz, ka likuma pārkāpējiem tiesa varēs piespriest līdz pieciem gadiem ieslodzījumā, kā arī naudas sodu līdz 100 000 dolāru.[11] Jaunais Francijas likums nedefinē kontroles mehānismu, kurā būtu skaidri redzams, kura persona tiek sodīta par vardarbīgu materiālu sodīšanu. Vai, piemēram, tiks sodīts Latvijas Republikas pilsonis, kurš publicējis internetā vardarbīga rakstura materiālu, kas ir pieejams Francijas Republikas interneta lietotājiem?

Arī mums ir nepieciešams vairāk pievērst uzmanību interneta tiesiskajam regulējumam. Kā norāda kibernoziegumu eksperts Uldis Ķinis ”datornoziedzība ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību, un tas ir bīstami. Turklāt parādās jaunas kibernoziegumu metodes, ko Latvijā grūti apkarot. Valstij jāsakārto normatīvā sistēma tā, lai būtu līdzekļi cīņai pret kibernoziegumiem. Jāapmāca cilvēki, lai tie nebūtu lētticīgi, nevērtu vaļā svešas elektroniskās vēstules, apšaubāmas mājas lapas.”[12]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)

Starptautisko kibernoziegumu tiesiskā regulējuma problēmjautājumi

Tā kā šī elektroniskā komunikācija pārkāpj ģeogrāfiskās robežas, tad virtuālo pasauli no reālās pasaules atdala izveidotās jaunās robežas, tādas kā ekrāni un paroles.

Situācijās, kad internets tiek izmantots noziedzīgos nolūkos, ļoti bieži rodas gadījumi, kad dators, uz kura atrodas informācija, kļūst par neatļautas piekļuves objektu no ārvalstīs esošiem noziedzniekiem. Pamatā vairākums valstu nosaka, ka nozieguma izdarīšanā tiek pielietoti tās valsts likumi, kurā atrodas persona, kuru izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.[1]

Cilvēki, kuri izmanto kibertelpu vienlaikus, atrodas gan reālajā pasaulē, gan kibertelpā. Bet vai darbība ar Interneta lapu(Web) nozīmē, ka persona, kura darbojas ar šo lapu, ir pakļauta visām tām valstu jurisdikcijām, kurās ir pieejama šī lapa? Lai varētu izprast kibertelpas jurisdikciju, ir jāskata teritoriālās suverenitātes jēdziens, kas nosaka iespēju realizēt tiesiskās darbības suverēnas valsts teritorijā. Vai var runāt par jurisdikcijas teritoriālo principu kibertelpā?

Kā norāda U.Ķinis, tad atbildi uz šo jautājumu nesniedz ne nacionālās, ne arī starptautiskās tiesības. Ir grūti atrast tādu vietu uz zemeslodes, kur nebūtu iespējams pieslēgties Internetam. Šim pieslēgumam nav nepieciešamas stacionāras iekārtas, jo pietiek ar satelīta telefonu un portatīvo datoru, lai varētu pieslēgties Internetam no tuksneša, tundras vai okeānā peldoša, nereģistrēta plosta, kuģa, laivas vai ārpus jebkuras valsts jurisdikcijas esošas salas utt.[2]

Lielbritānijas 1990. gadā pieņemtais datoru noziedzīgās izmantošanas akts (Computer Misuse Act) satur praktiska rakstura noteikumus, kā risināt jurisdikcijas problēmas par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā.[3] Šajā aktā par kibernoziegumu jurisdikcijas pamatu tiek ņemts noziedzīgā nodarījuma izdarītāja domicils. Šis datoru noziedzīgais izmantošanas akts nenosaka jurisdikciju tiem noziegumiem, kas izdarīti ārpus Lielbritānijas teritorijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 4.pantu par Krimināllikuma spēku ārpus Latvijas teritorijas, teorētiski var noteikt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā, ja tie ir paveikti, noziedzīga nodarītāja izdarītājam atrodoties citas valsts teritorijā. Taču sodu var noteikt ar nosacījumu, ja Latvijas likumi paredz kriminālatbildību par šādu darbību. Bet ko darīt situācijās, ja noziedzīgā nodarījuma sekas ir radušās Latvijas Republikas teritorijā, bet persona, kas izdara noziegumu, atrodas teritorijā, kurā nav noteikta atbildība par izdarīto kibernoziegumu? Piemēram, pašreiz notiek tehniski darbi, lai 2009.gadā internets būtu pieejams arī Antarktīdas teritorijā.[4] Kā tad būs risināmi jautājumi, kas saistīti ar izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kibertelpā, kas izdarīti ar interneta starpniecību no Antarktīdas teritorijas?

Antarktīdai ir īpaši neitrāla, nemilitāra teritorija ko paredz 1959. gada līgums par Antarktīdu. Tāpēc joprojām neatrisināta ir valstu jurisdikcijas problēma Antarktīdas teritorijā. Šī problēma ir izskaidrojama ar to, ka, izstrādājot līgumu par Antarktīdu, bija divas pieejas. No vienas puses, valstis, kuras pretendēja uz kādu daļu no Antarktīdas teritorijas (Argentīna, Čīle u.c.) atbalstīja līgumā nostiprināt teritoriālās jurisdikcijas principu. No otras puses, lielākā daļa valstu (ASV, PSRS, Beļģija u.c.) vēlējās līgumā nostiprināt pavalstniecības principu. Līguma VIII nodaļā bija noteikts, ka zinātnieki un to pavadošais personāls ir pakļauts tās valsts jurisdikcijai, kuras valsts pilsonība viņiem ir. Tas tika darīts tā iemesla dēļ, ka Antarktīdā bieži notiek apmaiņas starp valstīm ar zinātnisko personālu. Bet līgums neattiecas uz personām, kas nav minētas līguma VIII nodaļā, piemēram, tūristiem. Tāpēc līgums ļauj katrai valtij pēc saviem ieskatiem noteikt jurisdikciju pār personām, kuras nav minētas līgumā.[5] No šī līguma par Antarktīdu izriet, ka personas, kuras izdara noziedzīgos nodarījumus ir pakļautas savas pilsonības valsts jurisdikcijai. Un ja šīs valsts krimināltiesībās nav paredzēta atbildība par kibernozieguma izdarīšanu, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs var izvairīties no soda par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu.

ASV zinātnieki D.Posts, D.Džonsons u.c. uzskata, ka tīkla pasaule (Networld) mazāk paļausies uz teritoriālās jurisdikcijas principu, bet vairāk gan uz pašizveidoto kopienu regulējumu, ko dēvē par kiberkopienas jurisdikcijas modeli. Kaut gan cits ASV profesors M.Vivants uzskata, ka atteikšanās no teritoriālās jurisdikcijas principa ir iluzora ideja. Problēma ir tā, ka kibertelpa saistīta ar vairākām teritoriālām jurisdikcijām vienlaikus. Šīs problēmas risinājums varētu būt teritoriālā principa piemērošana, piešķirot tam plašāku jēgu vai, piemēram, piemērojot subsidiaritātes principu, tas ir, sadalot kompetences jomas. Piemēram, Eiropas Savienības valstu kibertelpā var darboties kompetences sadalījums saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktos apstiprinātiem kompetences sadales principiem, proti, daļa lietu var būt Eiropas tiesas jurisdikcijā, bet daļa – nacionālo tiesu jurisdikcijā. Kā tas ir redzams no ES dokumentiem par kibernoziegumu apkarošanu, tad ES perspektīvā plāno pievērst lielu uzmanību tam, lai dalībvalstīs tiktu noteiktas vienotas un vienkāršotas pārrobežu datorsistēmu pārmeklēšanas procedūras. Tas nepieciešams, lai, izmeklējot pārnacionālos kibernoziegumus, ES valstīs būtu izstrādāta precīza un skaidra procedūra, kas izslēgtu strīdus par izmeklēšanas piekritību un nodrošinātu efektīgu starptautisko sadarbību krimināllietās.[6]

Austrālijas 2001.gada Kibernoziegumu aktā (Cybercrime act) noteikts, ka jurisdikcija par kibernoziegumu izdarīšanu ir gadījumos, kad noziegums ir izdarīts Austrālijas teritorijā, uz jūras vai gaisa kuģiem, kas reģistrēti Austrālijā, vai nozieguma sekas pilnīgi vai daļēji ir jūtamas Austrālijas teritorijā, jūras vai gaisa kuģiem.[7]

Interesantu publisku pasākumu uzsākuši PirateBay.org (interneta vietne, kur ir iespējams iegūt ar autortiesībām aizsargātus produktus, pārkāpjot autortiesību likumus) vāc ziedojumus, lai nopirktu kādu mazu salu (HM Fort) netālu no Anglijas krastiem. Salai nav savas politiskās valdības, tāpēc PirateBay.org mērķis ir netraucēti turpināt savu prettiesisko darbību, nepakļaujoties nevienas valsts jurisdikcijai.[8]

Iespējams, ka šis PirateBay.com izteikums ir populistisks ar mērķi sevi popularizēt, bet šis gadījums tomēr izsaka nopietnus draudus starptautiskajām krimināltiesībām, jo, ja valsts nacionālā līmenī nevēlas tiesiski regulēt intelektuālo īpašumu, tad nevienai citai valstij nav tiesību to ierobežot un iespaidot. Protams, ka ir dažādas metodes, kā varētu ierobežot šādas „pirātu salas”, nepiegādājot elektrību, bloķējot finansu darījumu kontus utt.. taču šis gadījums tomēr skaidri parāda, ka starptautiskai sabiedrībai būtu nepieciešams vienoties par izdarīto kibernoziegumu jurisdikciju. Pēc vairums ārvalstu zinātnieku viedokļa, starptautiskai sabiedrībai pieņemamākais būtu seku princips.

Situācijās, kad darbība, kas notikusi vienā valsts teritorijā, rada kaitējumu otras valsts teritorijā esošiem objektiem var tikt piemērots seku princips. Ar šādiem objektiem saprot:

• valstu suverenitāti un citas nacionālās intereses;
• valstī dzīvojošo iedzīvotāju, tas ir, pilsoņu, bezvalstnieku, citu valstu pilsoņu, kopumu un tiem piederošo kustamo, nekustamo mantu un to mantiskās un nemantiskās tiesības;
• valsts teritorijā reģistrētās juridiskās personas un to kustamo un nekustamo mantu, kā arī šo personu mantiskās un nemantiskās tiesības.[9]

Katra valsts likuma ietvaros vēlas kontrolēt savā teritorijā esošo iedzīvotāju darbību, lai nepieļautu jebkāda veida tiesiko nihilismu. Valstis vēlas kontrolēt arī Interneta saturu, kas ir pieejams iedzīvotājiem valsts teritorijā. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, vai Interneta informatīva satura ierobežošana nav pretrunā vispārējām cilvēktiesībām? Bez šaubām, nedrīkst pieļaut, ka globālajā masu medijā būtu iespējamas prettiesiska rakstura informācijas izvietošana. Bet katra valsts pati nosaka, kāda informācija viņai (iedzīvotājiem) nav pieņemama un var tikt atzīta par sodāmu. Kā viens no jaunākajiem un nopietnākajiem kibernoziegumiem ir ieguvis apzīmējumu kiberterorisms.

Organizācijas G-8[10] dalībvalstis ir aicinājušas cīņu pret terorismu izvirzīt par absolūtu prioritāti visām pasaules valstīm, veikt profilaktiskus pasākumus pret terorismu, arī kavēt teroristu un to atbalstītāju aktivitātes, nepieļaut vardarbību un terorismu atbalstošu fondu veidošanu, kā arī informāciju par ieroču tirdzniecību. Patiesībā dalībvalstu līderi aicinājuši uz cenzūras izveidošanu nacionālo drošības interešu aizsardzības nolūkā. Dažādās interneta lapās ir sīki izklāstīts, kā izveidot vienkāršus masu iznīcināšanai paredzētus ieroču modeļus. Interneta lappusēs ikviens var atrast nepieciešamo informāciju, kā izgatavot vienkāršu, bet pietiekami jaudīgu spridzekli vai vēstuļu bumbu, kā ieprogrammēt vīrusu, kas spējīgs pilnīgi vai daļēji sabojāt datorsistēmas un ne tikai tās.[11]

Piemēram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) informācijas drošības tehniskā centra direktors, ģenerālis L.Volfs kā trīs galvenos draudus starptautiskai drošībai min kodolieročus, terorismu un kiberterorismu.[12]

Eiropas Savienības Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas paziņojumiem Padomei un Eiropas Parlamentam Terora aktu novēršanā, pilnībā atzīst faktu, ka tāds teroristu uzbrukums kā kiberterorisms ietver milzīgu risku vitāli svarīgām infrastruktūrām.[13]

Viena no problēmām veiksmīgai cīņai ar starptautisko kiberterorismu ir tāda pati kā cīņai ar terorismu - definīcijas trūkums. Kamēr skaidri nevar identificēt draudu būtību, ir grūti cīnīties starptautiskā arēnā.

Veiksmīgu kiberterorisma definīciju sniedz Gabriels Veimans (Gabrie Weimann): Kiberterorisms ir kibertelpas un terorisma konverģence. Tas veido prettiesiskus uzbrukumus un uzbrukuma draudus datoriem, tīkliem un informācijas vietnēm ar politisko vai sociālo mērķi iebiedēt valstu vadības vai tās iedzīvotājus. Nopietni uzbrukumi vitāli svarīgām infastruktūrām var tikt uzskatīti par kiberterorismu.[14]

ASV valdības un militārie objekti ir vieni no iecienītākajiem kibernoziedznieku uzbrukuma mērķiem. Tiek uzskatīts, ka viens no bīstamākajiem uzbrukumiem ASV aizsardzības ministrijas datorsistēmām notika tālajā 1987.gadā. Septiņpadsmitgadīgs urķis[15] (hacker) piekļuva ASV failu sistēmai, kura ir atbildīga par ASV gaisa spēku „Robbins” raķešu kontroli. Viņa klātbūtni atklāja tikai pēc tam, kad jau tika nokopēts programmnodrošinājums, kura cena tika novērtēta 1,2 miljonu ASV dolāru.[16]

Patreiz daļai NATO karavīru jau tagad pavēles piesūta uz tādu kā plaukstdatoru, kur tiek atsūtīta arī karte ar veicamo maršrutu, ienaidnieku atrašanās vietām un vēl daudz ko citu, par ko izstādē (izstāde norisinājās Rīgā 2006.gada novembrī, NATO samita laikā), tā vien šķita, noklusēja. Tikpat labi šo vai līdzīgu informāciju varētu pārtvert teroristi un nosūtīt karavīriem jau pavisam citu karti un citus uzdevumus. Kā norāda NATO armijas tehnoloģiju izstādes [NATO samita laikā, Rīgā] prezentētājs Rolfs Šivons, šobrīd kaut vai tajā pašā Afganistānā NATO pretinieki nav tik izglītoti jaunajās tehnoloģijās, tāpēc pagaidām kiberterorisma draudi nav pārāk reāli. Taču, viņaprāt, nākotnē gan situācija varētu mainīties.[17]

Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski  kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus. Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.[18]

Manā skatījumā, starptautiskajai sabiedrībai būs sarežģīti atrast konsensu kiberterorisma definīcijas izveidē, jo pat ASV tiesa, kurai ir liela prakse kibernoziegumos, notiesāja urķi Džozefu Kolonu (Joseph Colon) tikai ar sešu mēnešu mājas arestu par nesankcionētu iekļūšanu Federālās Izmeklēšanas Biroja(FIB) datu bāzē. Urķis nokopējis 38 000 darbinieku paroles un glabājis tās savā mājas datorā. Tiesnesis lēmumu pamatoja ar Džona Kolona nesavtīgiem nolūkiem paroļu kopēšanā, jo Kolons nebija paroles nekādā veidā izmantojis un nesankcionētā iekļūšana tika klasificēta kā testēšana.[19] Tāpēc sarežģītākais ir nošķirt lietderīgu neatļautu piekļuvi datiem no vienkāršas ielaušanās datu sistēmā. Jo, piemēram, Losandželosā ar 27 mēnešu ieslodzījumu tika notiesāts šīs pašas pavalsts tiesnesis Ronalds Kleins interesē par bērnu pornogrāfiju. Tiesas prāva pret Kleinu tika ierosināta pēc tam, kad iesniegumu policijai bija uzrakstījis kanādiešu urķis Breds Vilmans. Urķim bija izdevies iekļūt tiesneša datorā, kurā viņš atrada pornogrāfiskus materiālus, kuros atainoti nepilngadīgi zēni. Neraugoties uz to, ka urķis tiesneša datorā bija ielauzies nelikumīgi, viņš tika atbrīvots no jebkādas atbildības un tiesā uzstājās kā galvenais apsūdzības liecinieks.[20]

Pētot Vidusāzijas valstu likumus saistībā ar noziegumiem, kas saistīti ar datorkaitnīecību, ievēroju, ka tikai Uzbekistānas kriminālkodeksā atsevišķi nav izdalīti kibernoziegumi, bet iekļauti 3.sadaļā pie ekonomiskiem noziegumiem, tās 10.nodaļas (sveša īpašuma zādzība) 174.pantā „Pārkāpumi informācijas tiesībās” nosakot, ka nesankcionēta piekļuve datiem, šādu datu dzēšana, kopēšana vai datorvīrusu vaidošana un izplatīšana ir krimināli sodāma, un maksimālās paredzamās soda sankcijas ir trīs gadu ieslodzījums.[21] Manā skatījumā Uzbekistānas krimināltiesiskā sistēma starptautiskiem kibernoziegumu izdarītājiem ir viena no labākajām valstīm, jo paredz „maigākos” sodus par izdarītajiem kibernoziegumiem.

Cīņa ar pornogrāfijas izplatīšanu sākotnēji tika realizēta ar nacionālo tiesību aktu palīdzību. Taču, šai parādībai iegūstot starptautisku raksturu, starptautiskajai sabiedrībai radās nepieciešamība izstrādāt un pieņemt speciālus līgumus tās ierobežošanai, un 1910.gada maijā Parīzē tika noslēgta Starptautiska vienošanās par cīņu ar pornogrāfisku izdevumu izplatīšanu. Bez šī līguma patlaban spēkā ir Ženēvas 1923.gada Starptautiskā konvencija par pornogrāfisko izdevumu un tirdzniecības ar tiem novēršanu un tās 1947.gada Protokols.[22]

Kā jau iepriekš rakstīju, pasaulē ir zināmi aktīvi mēģinājumi reglamentēt un cenzēt interneta darbību. Internetā ir apmēram 2 miljoni lapu ar pornogrāfiska rakstura informāciju. To skaits nevis samazinās bet ar katru gadu, neskatoties uz preventīviem pasākumiem, palielinās. Bērnu pornogrāfija ir tas informācijas objekts, kuru nepieļauj nevienas valsts likumdevējs. Visās valstīs par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu ir paredzēta kriminālatbildība.[23]

Pēc FIB preses sekretāra vārdiem, ik brīdi interneta tiešsaitē atrodas 500 000 līdz 750 000 cilvēku, kuru mērķis ir noziedzīga nodarījuma izdarīšana globālajā tīmeklī, un lielākā daļa noziedzīgo nodarījumu ir saistītaa ar bērniem.[24]

Viens no mēģinājumiem ierobežot pornogrāfiska satura materiālus internetā ir ierosinājums ICANN[25] izveidot virsdomēnu (.xxx), kas nepārprotami apzīmētu vienības, kuru informācija ir domāta tikai pieaugušajiem. Jau vairāk nekā sešus gadus norisinās diskusijas par šāda virsdomēna izveidi, bet pēdējā sanāksmē ICANN valde nobalsoja pret šāda virsdomēna izveidi, kā iemeslu minot, ka nacionālo valstu likumiem vajag noteikt informācijas kontroles noteikumus.[26]

Domāju, ka virsdomēns .xxx tikai veicinātu un vienkāršotu valstu kontroli pār pornogrāfiska satura informāciju internetā. Šādā veidā būtu iespējams vienkāršāk bloķēt piekļuvi pornogrāfiska satura informācijai un starptautiskai sabiedrībai būtu iespēja tiesiski kontrolēt nelegāla rakstura materiālu internetā.

Eiropas Savienības valstis ir uzsākušas aktīvu cīņu ar nelegālu pornogrāfisku materiālu izvietošanu internetā. Piemēram, Vācijas tiesa piesprieda uzņēmuma, kurš piegādā internetu (Internet Service Provider), vadītājam 2 gadu ieslodzījumu par pornogrāfisku materiālu necenzēšanu. Un pašreiz interneta piegādātājiem ir strikti jāseko līdzi materiāliem, kurus viņi piegādā klientiem – interneta lietotājiem.[27]

Lielākā problēma, kas skar cīņu ar kiberterorismu un pornogrāfiju ir grūtība nošķirt legālu cenzūras nepieciešamību no valsts patvaļas. Piemēram, ANO Starptautiskā pakta „Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 19.pantā ir teikts: „Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem.” Šādas tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām. Katra valsts pati var noteikt, kāda veida informācija ir prettiesiska tās teritorijā. Lai nepieļautu administratīvo un birokrātisko institūciju patvaļu informācijas ierobežošanā, būtu nepieciešams veidot neatkarīgu Internet ombudu. Piemēram, Masačūsetsā ir uzsākts projekts pie neatkarīga interneta ombuda institūcijas izveides (The Online Ombuds Office), lai interneta vidē tiktu ievērotas tiesiskās normas.[28]

Būtu nepieciešams izveidot noteiktu starptautiskās sabiedrības nostāju par informāciju, kura var tikt uzskatīta par kaitīgu jebkurai valstij, neatkarīgi no tās politiskās ideoloģijas. Līdzīga nostāja ir izveidojusies saistībā ar pornogrāfiska rakstura informāciju, kura vairākumā pasaules valstu ir cenzēta, tā veidojot kopīgu nostāju un iespēju cīņai ar prettiesisko darbību.

Tagad, kad internets ir pieejams visiem un jebkurā vietā, ir nepieciešams apdomāt iespēju bloķēt iespēju bērniem piekļūt pie kaitīgas informācijas. Piemēram, ASV 1996.gada Pieklājīgās komunikācijas akts (Communications Decency Act 1996) paredz saukt pie kriminālatbildības ikvienu, kurš nepiedienīga rakstura materiālus izvieto internetā, zinot, ka šo materiālu var redzēt arī persona, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem.[29]

Kā starptautiskai sabiedrībai būtu iespējams veiksmīgi un efektīvi apkarot bērnu pornogrāfijas izplatību?

Piemēram Francijas prezidenta sieva Bernadete Širaka rīkoja pasaules sievu tikšanos, lai veicinātu starptautisku sadarbību cīņā pret bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos internetā. Pašreizējā situācijā šo cīņu apgrūtina valstīs noteiktie atšķirīgie likumi. Pagājušā gadā Starptautiskā pazudušo un ekspluatēto bērnu centra sagatavotajā ziņojumā teikts, ka 95 valstīs nav noteikti nekādi likumi, kas ierobežotu bērnu pornogrāfiju. Šādā situācijā pedofilu tīklu vadītāji var izvietot bērnu pornogrāfijas materiālus valstīs, kur nav attiecīga tiesiskā regulējuma. [30]

Igaunijas Tieslietu ministrijā tiek gatavots likumprojekts, kas paredzētu veidot valstī esošo pedofilu reģistru. Tas ļautu sekot notiesātajiem pedofiliem līdz pat viņu mūža beigām. Citviet Eiropā šāds reģistrs ir brīvi pieejams, un ikviens var saņemt informāciju par cilvēkiem, kas var apdraudēt bērnus.

Lielbritānijas Bērnu izmantošanas un virtuālās vides aizsardzības centra speciālists Robs Vils tikās ar Latvijas policijas pārstāvjiem, lai pārliecinātu likumsargus sekot Apvienotās Karalistes piemēram, ieviešot seksuālo noziedznieku reģistru. Vils R. neslēpa, ka Lielbritānijas reģistrs var sekmīgi darboties tikai tad, ja līdzīgi reģistri ir arī pārējās Eiropas Savienības valstīs. Lielbritānijā seksuālie noziedznieki nedrīkst izmantot internetu, kā arī ieņemt noteiktus amatus, kuros viņi varētu nonākt saskarē ar bērniem. [31]

Joprojām starptautiskā sabiedrība cenšas izveidot vispārēju interneta tiesisko regulējumu, kas būtu saistošs visām pasaules valstīm. ANO konferencē 2006.gadā Atēnās tika pieņemts lēmums veidot interneta tiesību bilu (internet bill of rights), kas valstīm veidotu kopēju nostāju cīņai ar kibernoziegumiem un neļautu valstīm noteikt interneta ierobežojumus, kas varētu būt pretrunā vispārējām cilvēktiesībām.[32]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)

Kibernoziegumu raksturojums

Mūsdienās grūti iedomāties tādu uzņēmējdarbības vai valsts parvaldes institūcijas darbības jomu, kas kaut kādā vaidā nebūtu atkarīga no dažādiem informācijas tehnoloģiju (IT) resursiem. Turklāt pasaulē vērojama pieaugoša tendence gan valsts pārvaldi, gan uzņēmējdarbību sistēmiski saistīt ar elektroniskās informācijas apstrādi, pārraidi un uzglabāšanu. Tas nozīmē, ka uzņēmuma netraucēta efektīva darbība būtiski atkarīga no tā, cik stabili, kvalitatīvi un droši ir lietotie IT risinājumi. Liela daļa elektronisko sakaru notiek tieši starptautiskā līmenī. Vispārīgās tendences rāda, ka ar katru gadu pieaug noziegumu skaits, kas ir izdarīti datortīklos.

Noziedzīgo nodarījumu datortīklos starptautisko raksturu nosaka tas, ka to izdarīšanai tiek izmantota kibernētiskā telpa – datorpasaule, ko aptver datora savienojums ar ārējiem datortīkliem un komunikācijām, proti, globāls masu mēdijs, kas savieno cilvēkus, institūcijas, korporācijas un valdības visā pasaulē.[1]

Bet kas īsti ir kibertelpa? Šis populārais termins tieši sakrīt ar terminu digitālā pasaule (digital world). Tas precīzi apraksta jaunu vidi un dimensiju, kura ir pretstatā fiziskai realitātei. Ar jēdzienu kibertelpa vispārēji tiek aprakstīts globālais datortīkls, kas darbojas telekomunikāciju infrastruktūrā, lai pārraidītu elektroniskos ziņojumus.[2]

Starptautiskos speciālistus uztrauc interneta kaitīgā un nelikumīgā satura neierobežota izplatība un sekas, ko var radīt šīs vides ietekme uz sabiedrību. Tā kā internetam nav ģeogrāfisku robežu, tad tikai vienā valstī pieņemtie pasākumi prettiesiskās darbības ierobežošanai, iedarbojas mazefektīvi. Internets ir mūsdienu starptautisko komunikāciju neatņemama sastāvdaļa, tajā pat laikā internetā ir liels skaits nelikumīga satura. Ar interneta starpniecību notiek noziedzīgas informācijas pārraidīšana un noziedzīgu kontaktu dibināšana starp starptautiskiem noziedzības sindikātiem.

Nelikumīgs saturs nozīmē to, ka šādu informāciju aizliedz nacionālās vai starptautiskās tiesību normas. Nelikumīgā saturā ietilpst nelicencētas programmatūras ievietošana internetā, apmelošana, ķengāšanās, ielaušanās personas privātajā dzīvē un reputācijas aizskaršana vai iedzīvotāju tiesību ierobežošana ar uzmākšanos. Smagāko nelikumību aizliedz krimināllikumi, bet aizliegumu var noteikt arī citas tiesību normas. [3]

Kibernoziegumu raksturīgākā īpašība ir to latentums. Tiek uzskatīts, ka tikai par 10 – 15% no visiem izdarītajiem noziedzīgajiem noziegumiem kibertelpā tiek ziņots tiesībsargājošajām instancēm. Tas saistīts ar to, ka organizācijas nevēlas zaudēt reputāciju un baidās, ka līdzīgi noziegumi tiks izdarīti atkārtoti.[4]

Pasaulē pirmais zināmais datornoziegums, kā norādīts ANO VIII kongresa ziņojumā, 1801.gadā notika Francijā, Žozefa Žakuarda (Joseph Jacquard) tekstilrūpnīcā, kur bija izgudrota un ieviesta darbībā datorkartes priekštece, ar kuru varēja kopēt sērijveida ražošanā esošu rakstu struktūru. Tekstilrūpnīcas darbinieki, redzēdami, ka inovatīvais risinājums var apdraudēt viņu darba vietas, šo ierīci sabojāja, tā izdarot pasaulē pirmo datornoziegumu.[5]

Oficiālā datornoziegumu vēsture sākās 1960.gadā, kad pasaulē parādījās pirmā zinātniskā informācija par jauna veida noziegumiem, ko speciālisti sauca gan par „datornoziegumiem” (computer crimes), gan arī par „datorsaistītiem noziegumiem” (computer related crime). Šie noziegumi ietvēra sevī datormanipulācijas (computer manipulation), datorkaitniecību (computer sabotage), datorspiegošanu (computer espionage) un nelikumīgu datorsistēmu lietošanu (illegal use of computer systems).[6]

1966.gadā dators pirmo reizi tika izmantots kā instruments bankas apzagšanai Minesotā (ASV), un pirmais likums, kas paredzēja sodīt datornoziegumus, tika izdots tikai 1978.gadā ASV (Floridā). Likums paredzēja sodu par elektronisko datu modificēšanu, iznīcināšanu un nesankcionētu piekļuvi datiem.[7]

Pirmo reizi kibernoziegumu sastāvs tika formulēts 1979.gadā Amerikas advokātu asociācijas konferencē, Dallasā.[8]

1983.gadā OECD (Ekonomikas Sadarbības un Attīstības Organizācija) ekspertu grupa definēja datornoziegumus kā „ikvienu nelikumīgu, neētisku vai nesankcionētu uzvedību, kas saistīta ar automātisko datu procesu un/vai datu pārraidīšanu.” Organizācija ieteica dalībvalstīm iekļaut savos likumos normas, kuras paredz sodus par kibernoziegumiem. Tika piedāvāts arī saraksts, kurā tika uzskaitīti dažādas soda sankcijas par izdarītajiem noziedzīgajiem noziegumiem kibertelpā.[9]

1990.gada VIII ANO konferencē Havanā tika izlemts veidot kopīgu stratēģisko plānu cīņai ar kibernoziegumiem. Programma paredzēja uzsākt visu līmeņu (Starpvalstu, valstu, nevalstisko organizāciju) pasākumus, kas būtu vienoti cīņā ar kibrnoziegumiem.

Eiropas Padome 1995.gada 11.septembrī pieņēma dokumentu „Par rekomendācijām procesuālajās tiesībās, kas saistītas ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu”(R(95)13 Problems of criminal procedural law connected with information technology). Šajā rekomendācija tika pievērsta uzmanība situācijām, kad starptautisko kibernoziegumu izmeklēšanas nolūkos valstīm ir nepieciešams ciešāk sadarboties kriminālprocesuālajos jautājumos, un nepieciešams izveidot vispārējus standartus šādu starptautiska rakstura noziegumu veiksmīgai izmeklēšanai.[10]

2001.gada 23.novembrī Budapeštā tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencija par kibernētiskiem noziegumiem[11], kuras 2.nodaļas „Pasākumi, kas jāveic nacionālajā līmenī” 1.apakšnodaļā uzskaitītas tās darbības, kuras pusēm savos nacionālajos normatīvajos aktos jākvalificē kā noziedzīgi nodarījumi datortīklos, iedalot tos četrās grupās:

• ar nodomu izdarīti noziedzīgi nodarījumi pret datu un datorsistēmu konfidencialitāti, integritāti un pieejamību;
• ar datoru saistītie tīši izdarītie noziedzīgie nodarījumi (viltošana un krāpšana);
• ar datoru saistītie noziedzīgie nodarījumi, kuros ietilpst ar bērnu (personas, kas jaunākas par 18 gadiem) pornogrāfiju saistītie tīši izdarītie noziedzīgie nodarījumi;
• ar autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu saistītie noziedzīgie nodarījumi.[12]

Diskusijas par kibernoziegumu definīciju pasaulē turpinās. Vienota kibernoziegumu definīcija atvieglotu starptautisko kibernoziegumu tiesisko izmeklēšanu un noziedzīgo personu saukšanu pie kriminālatbildības. Eksperti uzskata, ka šā nozieguma definīcijas izstrādāšana ir katras nacionālas valsts tiesības. Nevaru piekrist šim ekspertu apgalvojumam, jo attīstoties starptautiskajiem datortīkliem, lielākā daļa noziegumu tiek izdarīta no attāluma, vai nu ievadot sistēmā speciāli veidotu programmu, kuras uzdevums ir manipulēt ar sistēmas resursiem, vai arī nelikumīgi piekļūstot datorsistēmām, un kādas nacionālās valsts izstrādāta kibernoziegumu definīcija var būt pretrunā citas valsts definīcijai, kuras nepilnības personas varētu izmantot noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai. Piemēram, pirms datoru noziedzīgās izmantošanas akta (Computer Misuse Act) pieņemšanas Anglijā, par kibernoziegumiem spēkā bija 1971.gada Kriminālo nodarījuma akts (Criminal Damage Act), kurā par datorbojājumiem tika uzskatīti tikai tie bojājumi, kas ir nodarīti materiālai mantai, līdz ar to uzskatot, ka nav iespējams bojāt sistēmu, nenodarot ārēju kaitējumu mantai.[13]

Vēlāk, saskaroties ar pirmajiem nopietnajiem datorvīrusu draudiem, tika skatīta lieta Cox v Riley (1986). Kā zināms datorprogramma nav materiāla lieta, turpretī disks ir materiāla lieta. Spriedumā tika secināts, ka programma var būt diska neatņemama sastāvdaļa, tā nodzēšot programmu no diska, tika bojāts arī pats datu nesējs.[14]

Viena no organizācijām, kura visaktīvāk cīnās ar kibernoziegumiem un mēģina teorētiski izstrādāt visām organizācijas dalībvalstīm vienotu definīciju, ir Interpols (uz 2007. gada 27.martu ir 186 dalībvalsts[15]). Manā skatījumā Interpola izstrādātā kibernoziegumu klasifikācija un to definīcijas ir precīzi izstrādātas.[16] Bet tieši tāpat, kā radās nepieciešamība paredzēt kriminālatbildību par kibernoziegumiem, tā ir nepieciešams arī iet laikam un tehnoloģijas attīstībai līdzi, un uzlabot sodu sistēmu par kibernoziegumiem.

Interesants likās Pekinas tiesību zinātņu profesora Vanga Zongju (Wang Zongyu) ierosinājums, paredzēt privātīpašuma tiesības uz on-line spēlēs iegūtajām lietām[17]. Pašreiz ir grūti piekrist V.Zongju ierosinājumam, bet tuvākā nākotnē iespējams būtu nepieciešamība apdomāt iespējamo tiesisko regulējumu spēlētāju savstarpējām attiecībām.

Tik pat interesanta diskusija notika ASV par iespēju noteikt kriminālatbildību par slepkavību, kas izdarīta ar interneta starpniecību. Likuma aizstāvji argumentēja iespējamās situācijas, kā, piemēram, nesankcionēti ieejot medicīnas informācijas sistēmā un izmainot elektroniskos ierakstus par personu (personas asingrupu), būtu iespējams panākt personas nonāvēšanu. Bet kā izteicās Vašingtonas Universitātes kibernoziegumu profesors Orins Kerrs (Orin Kerr), šāds likums varētu palikt tikai grāmatā un praktisko pielietojumu nekad var arī neiegūt.[18]

Latvija plāno veidot vienotu elektronisko datu bāzi internetā, kurā būs pieejama informācija par iedzīvotāju veselības stāvokli.[19] Bez šaubām, šāda sistēma uzlabos veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, taču jāņem vērā fakts, ka jebkuru elektronisko datu sistēmu var „uzlauzt” un izmainīt tur esošo informāciju, tā nodarot pat fiziskus kaitējumus pacientam. Uzskatu, ka nepieciešams dziļāk izpētīt citu valstu pieredzi un praksi saistībā ar noziegumiem, kas veikti, nesankcionēti piekļūstot veselības datu sistēmā esošiem datiem, nodarot kaitējumu veselības aprūpes pacientiem. Iespējams, arī mums būs jāizvērš diskusija par iespējamu kiberslepkavību.

Varētu tikai piekrist A.Bēsonam, kurš kibertelpu sauc par pirmo īsto „masu mediju”, jo tas ļauj ikvienam, ar pāris vienkāršām ierīcēm, dalīties pārdomās un iegūt jaunu informāciju ideju realizācijai. Viena no lielākajām problēmām, kuru nepieciešams skaidri noregulēt, ir cenzūra, jo interneta pārpilnība ar dažāda rakstura informāciju var būt arī kaitīga un to būtu nepieciešams ierobežot un tiesiski regulēt. [20]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)