Tiek ierosināts vienkāršot iepirkšanos internetā

Eiropas Savienībā internetu lieto trīs simti miljoni ļaužu. Simt piecdesmit miljoni iepērkas internetā. Sešdesmit procenti ES iedzīvotāju internetā salīdzina cenas un piegādātājus un sameklē reālā laika informāciju par preču īpašībām. Internets nodrošina patērētājiem iespējas, pāris reižu noklikšķinot peli, atrast vajadzīgās preces par vislabāko cenu. Miljoniem cilvēku ir viegli piekļuvuši otrreizējiem tirgiem, kuros ir ļoti pievilcīgas cenas, un tūkstoši lieto internetu, lai izvērstu mazo biznesu. Šo rezultātu ir nodrošinājuši jaunie ceļi, ko atklājusi mazumtirdzniecības izvēršana tiešsaistē, piedāvājot inovatīvas platformas, kurās privātpersonas un uzņēmumi var viegli veikt savstarpējus darījumus. Ikviens cilvēks vai mazais uzņēmums tīmekļa vietnē Amazon var pārdot grāmatu vai mp3 atskaņotāju. Vietnē E-bay ikviens var pirkt vai pārdot gultu. Mūslaikos ikkatram, kurš vēlas pirkt vai pārdot videokameru, retu pastmarku vai antīku trauku, ir pieejams plašs preču klāsts un attīstīta pasaules mēroga loģistikas sistēma.

Mums ir lielas iespējas. Kad Eiropas mājsaimniecības, juzdamas pirktspējas mazināšanos, izjūt spiedienu uz savu budžetu, mēs nevaram atļauties tādu greznību kā ignorēt iespēju no sava datora izmantot efektīvo mazumtirdzniecības piedāvājumu. Tiek prognozēts, ka 2008. gadā Eiropas Savienībā ienākumi no tiešsaistes tirdzniecības būs 128 miljardi eiro. Prognozētāji paredz, ka nākamajos piecos gados šie ienākumi palielināsies par 230 %, 2013. gadā sasniedzot 291 miljardu eiro. Tomēr tas notiks tikai tad, ja rīkosimies pareizi. Diemžēl realitātē ES mēroga mazumtirdzniecības tirgus pašlaik nav, kaut arī par pārrobežu iepirkšanos tiešsaistē praktiski nekas nav jāmaksā. Tas lielā mērā mazina patērētāju iespējas un vājina uzņēmumu izaugsmes stimulus. Tikai piektdaļa cilvēku, kas iepērkas tiešsaistē, uzdrošinās ko iegādāties aiz savas valsts robežām. Tas gan ir vērā ņemams skaits, proti, 30 miljoni, bet tie ir tikai 7 % no pieaugušajiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem. Daudzi vienkārši neapzinās iespējas, kaut arī tās ir reālas. Piemēram, digitālais fotoaparāts varētu maksāt par 33 % vairāk Somijā nekā Vācijā, ievērojamā cenas atšķirība vēl aizvien būtu liela, pat ja atrēķinātu piegādes izmaksas. Tomēr 37 % ES iedzīvotāju joprojām ar lielāku paļāvību tiešsaistē iepērkas pie pašmāju tirgotāja. Pašiem uzņēmumiem ir reāli šķēršļi sniegt pakalpojumus pāri robežām, un pārdevēji ir atraidījuši 8 % pārrobežu pircēju, tikai tāpēc ka viņi dzīvojuši ārzemēs. Pašlaik piektā daļa ES mazumtirgotāju nodarbojas ar pārrobežu pārdošanu, savukārt 80 % atsakās no tirgus, kurā ir simtiem miljonu pircēju. Lieli uzņēmumi bieži vien veic pārdevumus visā ES, tomēr viņu darbība ir sadrumstalota. Dažiem robežas ir aizbildinājums, lai dažādās Eiropas Savienības vietās pieprasītu atšķirīgu cenu.

No mūsu sadrumstalotā tiešsaistes tirgus būtu aplam secināt, ka cilvēki vai uzņēmumi nav ieinteresēti pārrobežu e-komercijā vai ka pārrobežu tirdzniecība nav būtiska. Uzņēmumi aizvien vairāk interesējas par iespējam darboties arī ārpus savas valsts robežām. Kāds Apvienotās Karalistes tiešsaistes apģērbu mazumtirgotājs vēstī, ka 20 % preču, ko tas pārdod, tiek piegādātas uz ārzemēm nepasūtītas. Pētījumi par patērētāju apmierinātību liecina, ka e-komercijas attīstība neatbilst patērētāju vēlmēm un sarūgtina viņus. Patērētāji arī negrib vairs samierināties ar ģeogrāfisko diskrimināciju ES. Palielinās pieprasījums pēc vienota ES tiešsaistes tirgus, un mūsu pašreizējā politika to nespēj apmierināt.

Eiropas Savienībai steidzami jāatrisina šis segmentētā un neefektīvā Eiropas mazumtirdzniecības tirgus jautājums. Jātiek galā ar jautājumiem, kas saistīti ar uzticēšanos, tiesisko noteiktību un trūkumiem regulējumā. Mums nav jābūt iecietīgiem pret tirdzniecības praksi, kas mākslīgi un nepamatoti sadrumstalojusi Eiropas tirgu.

Lai liktu pamatus jaunajam Viseiropas mazumtirdzniecības tirgum tiešsaistē, Komisija šonedēļ ierosinās jaunu tiesību aktu, kas saskaņos svarīgākās patērētāju tiesības visā Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības vēsturē tā būs pati visaptverošākā likumdošanas iniciatīva patērētāju politikas jomā. Tajā noteiks tiesību kopumu, kas būs vienots un vienkāršs un kas būs jānodrošina visiem patērētājiem visā ES, lai kur viņi būtu, lai kur viņi iepirktos — tiešsaistē vai tradicionālā veikalā.

Saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem patērētājiem ir dažas pamattiesības, bet katrā valstī tās ir citādas, regulējums attur kā patērētājus, tā uzņēmumus iesaistīties pārrobežu komercijā. Jaunais tiesību akta priekšlikums patērētāju jomā atrisina šo problēmu. Tirgotāji spēs izmantot vienādus līguma noteikumus visās ES valstīs, tādējādi par 97 % tiks samazinātas izmaksas, kas saistītas visa ES tirgus atbilstīgu apkalpošanu. Pirms noslēdz līgumu, pircējam ir jāsaņem svarīgākā informācija, piemēram, galīgā cena un preces īpašības. Visā ES tiks aizliegti netaisnīgi līguma noteikumi. Tiesību akts atbilst mobilās un elektroniskās komercijas vajadzībām, jo nosaka, ka e-pasts, tīmekļa lapas un elektroniskas datnes ir derīgi līdzekļi, kā darījuma pusēm apmainīties ar informāciju. Ir izstrādāti noteikumi par piegādi, atteikuma tiesībām, uzteikuma periodu un ražojumiem ar trūkumiem, un tie būs jāievēro visiem ES mazumtirgotājiem bez izņēmuma. Priekšlikums panāks, ka patērētājs, kurš ar pienācīgu paļāvību iepērkas tradicionālā veikalā, tikpat paļāvīgi spēs iepirkties tiešsaistē no mājām vai kādas citas vietas Eiropas Savienībā.

Patērētāji pieprasa augsta līmeņa aizsardzību, un Eiropas Savienība to nodrošinās. Taču patērētāji aizvien vairāk pieprasa iespējas. Un Eiropa uz šo pieprasījumu atbildēs. Jaunais Eiropas patērētāju tiesību akts ir pirmais solis pretim šim mērķim.

Raksts no DB

Interneta reklāmas tirgus Latvijā 2008.gadā

Pašlaik mediju reklāmas tirgus ir sasniedzis 49.24 milj. Ls apjomu. Latvijas Reklāmas asociācija ir apkopojusi Latvijas mediju reklāmas tirgus ieņēmumus par 2008. gada pirmo pusgadu, savukārt mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūra TNS Latvia veikusi lielāko reklāmdevēju, vairāk reklamēto nozaru un marku apkopojumu par pirmo pusgadu. Pētījumā redzams, ka visstraujākais pieaugums (56%) vērojams interneta vidē. Turpretī vienādā tempā (par 22%) bija audzis televīzijas, žurnālu un radio reklāmas tirgus.

Dienas bizness reklāmas daļas vadītājs Juris  Rožkalns kā vienu no noteicošajiem faktoriem min izmaiņas auditorijā. «Straujākais auditorijas pieaugums pēdējos trīs gadus ir vērojams internetā, tādēļ tur ir vērojams straujākais reklāmu apjoma pieaugums(vismaz 50% pieaugums ik gadu). Savukārt dienas laikraksti, pateicoties interneta aktualitātei un līdzīgam saturam, kā arī laikrakstu izmaksu pieaugumam, pēdējo trīs gadu laikā ir zaudējuši ievērojamu daļu savu lojālo abonentu, ko šogad ir ņēmuši vērā arī reklāmdevēji,» tā J. Rožkalns.
Kā liecina Press A Pasts, abonēšanas centra Diena un Latvijas pasts apkopotā informācija par laikrakstu abonentiem 2008. gadā, pēdējo divu gadu laikā dienas laikrakstu abonentu skaits ir krities, turpretī biznesa laikrakstos kāpis.

Interneta nozīmību novērtē arī mediju aģentūras Carat valdes locekle Linda Liepiņa. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka lielākā daļa reklāmdevēju internetu jau ir izmēģinājuši kā mediju savu reklāmas kampaņu ietvaros, tāpēc ir pienācis brīdis, kad internetu var uzskatīt kā vienu no mediju miksa (avīzes, žurnāli, TV, radio, kino, vide) elementiem, nevis kā jauno mediju. «Tie mediji, kas ir savlaicīgi sapratuši, ka ziņas var lasīt arī elektroniskā formātā un pārkārtot drukāto saturu, nevajadzētu uzraukties, jo reklāmas investīciju kopējais apjoms auditorijā, kas lasa, piemēram, ziņas, nav mazinājies, bet ir notikusi izmaiņa, kādā formātā šīs ziņas tiek izlasītas – elektroniskā vai drukātā,» tā L. Liepiņa.

Materiāls no DB.lv

Krāpšanas mēģinājums ar viltus e-pastiem iegūt bankas paroles

Šonedēļ Latvijā piefiksētais krāpšanas mēģinājums, cenšoties ar viltus e-pasta vēstulēm izkrāpt “Hansabankas” internetbankas “Hanzanet.lv” lietotāju datus, nav nostrādājis.

Par iespējamo krāpšanas mēģinājumu, sūtot viltus e-pastu, Dienu informēja gan kāds lasītājs, gan SIA “Datoru drošības tehnoloģijas” pārstāvis Valdis Šķesteris, kas skaidro: uzklikšķinot e-pasta vēstulē norādītajai saitei “Please Click Here To Start”, interneta lietotājam atveras Francijā izvietota “Hanzanet” lapas kopija, ar kuras palīdzību ļaundari mēģina iegūt pieejas informāciju.

“Hansabanka” vērtē, ka šo mēģinājumu nevar nosaukt par ļoti prasmīgi nostrādātu un tas, visticamāk, bijis mēģinājums “paņemt uz masu”, proti, izsūtīt lielam skaitam cilvēku, cerot, ka vismaz kāds “uzķersies”. Piemēram, vēstules teksts ir angļu valodā. Arī V.Šķesteris norāda, ka šis gadījums uzskatāms par tipisku, bet viduvēji sagatavotu datorkrāpniecības mēģinājumu.

Banka norāda, ka tās klienti mūsdienās kļūst arvien labāk izglītoti drošības jautājumos, un arī bankas prioritāte attiecībā uz elektroniskajiem norēķiniem ir izglītošana par drošību.

“Taču, protams, ikviens šāds gadījums ir iemesls vēlreiz atgādināt lasītājiem par drošības pamata principiem,” saka K.Jakubovska, piebilstot, ka banka nekad nelūgs no klienta visus rekvizītus, kuri nepieciešami elektronisko pakalpojumu izmantošanai. Tāpat viņa atgādina, ka finanšu institūcijas nekad principā no klienta pa e-pastu neprasa atsūtīt internetbankas kodus.

“Nerunājot par to, ka vēstules teksts ir angliski, tiek lietoti acīmredzami nepareizi apzīmējumi un rakstības kļūdas, ir skaidri jāsaprot, ka aicinājums ievadīt visus savus kodus vai atsūtīt savus internetbankas kodus pa e-pastu uztverams tāpat, kā lūgums atsūtīt pa pastu sava dzīvokļa atslēgu un norādīt atpakaļadresi,” norāda “Hansabanka”.

Tāpat caur e-pastiem nekad netiek piedāvāts instalēt programmatūru. Banka atgādina: ja rodas šaubas par kādu darījumu, vēstuli, e-pastu vai zvanu, vienmēr jāsazinās ar banku un jāpārliecinās par to patiesumu.

“krāpnieku vēstule:

Krāpnieku vēstules teksts

From: HansaBanka <accounts@hansanet.lv>
Date: 2008/8/26
Subject: Urgent E-Mail from Hansabank
To: undisclosed-recipients

Dear Customer,

Hanza has been receiving complaints from our customers for unauthorised use of the hanzanet Online accounts. As a result we are making an extra security check on all of our Customers account in order to protect their information from theft and fraud.

However, Failure to do so may result in temporary account suspension. Please understand that this is a security measure intended to help protect you and your account. We apologize for any inconvenience.

Thanks for your co-operation.

Fraud Prevention Unit
Legal Advisor
hanzanet.Lv.”

ziņu avots: diena.lv

Notiek sīva cīna ar torrentu trakeriem

LaMPA un Ekonomikas policija atkal ir uzsākušas cīņu pret Latvijas torrentu trakeriem (failu apmaiņas servisiem), jo nule kā taisnības cīnītāji ir slēguši Latvijā lielāko failu apmaiņas vietni File.lv, kuras īpašnieks un administrators šobrīd atrodas apcietinājumā.

File.lv savā komentārā par situāciju informē, ka Ekonomikas policija ir konfiscējusi vairākus File.lv serverus, kuri atradās UltraNet ofisā:

“Latvijas lielāko trekeri file.lv ir noklopējusi ekonomiskā policija + LAmpA. Atnāca uz UltraNet ofisu (file.lv hostings) un konfiscējuši pāris PC. Pret founderu ir uzsākts kriminālais process, bet otram administratoram draud sods līdz 40 minimālajām algām. Abi varoņi uz doto brīdi atrodas aiz restēm. Kā arī piežmiedza pie sienas dažus aplouderus ar PC konfiskāciju un naudas sodu.”

Kā redzams File.lv komentārā, policija ir konfiscējusi datorus arī vairākiem akīvākajiem failu augšupielādētājiem, kuriem tikšot piemērots arī naudas sods. Tikmēr pret vietnes īpašnieku ir uzsākts kriminālprocess, bet lapas administratoram draud naudas sods līdz 40 minimālajām mēnešalgām. Tāpat ir parādījušās ziņas, ka kopumā File.lv tika konfiscēti aptuveni 40 serveri.

Izskatās, ka citi torrentu trakeri ir nopietni uztvēruši LaMPA un Ekonomikas policijas draudus, jo šī raksta tapšanas brīdī nav pieejami vairāki no Latvijā lielākajiem failu apmaiņas servisiem: outlaw.lv, shadow.lv, danger.lv un citi mazāki torrentu trakeri.

Šobrīd Latvijas internetā izskanējusī versija par iespējamo aizturēšanas iemeslu ir tāda, ka kāds Vācijas uzņēmums, kas nodarbojas ar DVD disku tirdzniecību Eiropas reģionā, jau 2007. gadā esot sazinājies ar File.lv administrāciju, lūdzot viņiem pārtraukt torrentu trakera darbību vai vismaz liegt portālam pieeju no Vācijas IP adresēm. Pretējā gadījumā kompānija solīja uzsākt tiesu darbus.

informācija ņemta no boot.lv

Izveidots jauns interneta meklētājs CUIL

Bijušie interneta meklētāja Google darbinieki nodibina jaunu interneta meklētāju Cuil, kas mērķē pārspēt Google, indeksējot vairāk interneta lapu, vēsta atsaucoties uz PCworld.com vēsta DB.lv

Jauno interneta meklētāju Cuil (jāizrunā kā vārdu cool) nodibinājusi trijotne - bijusī meklētāja Google indeksācijas vadītāja Anna Patersone, viņas vīrs un kolēģis.

Patlaban jau Cuil indeksējis 120 miljardus interneta lapu un var nodrošināt meklēšanas rezultātus sakārtotus pēc idejām un satura, nevis pēc popularitātes. Jaunais meklētājs rezultātus arī grupē līdzīgās kategorijās.

Google norādījis, ka tas ir atklājis vienu triljonu unikālu interneta lapu, bet atturās atklāt, cik daudz no šīm atrastajām lapām tiek indeksētas meklētājā.

Cuil nav pirmais Google konkurents, kas nodibināts šogad. Jau janvārī interneta vārdnīca Wikipedia atklāja tās meklētāju Wikia Search. Šis interneta meklētājs cer nodrošināt labākus meklēšanas rezultātus, ļaujot Wikipedia lietotājiem pašiem indeksēt interneta lapas.

Latvijas prakse cīņā ar kibernoziegumiem

Mūsu valstī pagaidām vēl nav skaidri definēts, kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. D.Hamkova rakstā „Vai bērnu pornogrāfija Latvijā nav sodāma”[1] izsakās, ka šobrīd Latvijas Republikā nav spēkā esošu normatīvo aktu, kas regulētu erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu apriti. Ministru kabineta 1995.gada 2.decembra noteikumi Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu” zaudēja spēku ar 2005.gada 1.jūniju. Krimināllikuma 166.pants paredz atbildību par pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu. Bet Krimināllikuma 166.pants nenosaka kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. Tāpēc steigā tiek izstrādāts likumprojekts, kurš definēs pornogrāfiska rakstura materiālus un tiesiski regulēs to publisko apriti.

Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes telpās stāv ar bērnu pornogrāfijas materiāliem konfiscētu datoru grēda. Šo datoru īpašnieki ir pieķerti bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, kas ir krimināli sodāma nodarbe. Tomēr pie atbildības saukt viņus nevar, jo Latvijā nav ekspertu, kuri varētu apstiprināt, vai fotogrāfijās un videofilmās atainotie bērni tik tiešām nodarbojas ar pornogrāfiju, vai arī tie ir, piemēram, medicīnas speciālistu vajadzībām domāti ārstnieciski vingrinājumi.

Jaunais likumprojekts „Erotikas un pornogrāfijas ierobežošanas likums”[2] paredz skaidru definīciju, kas nosaka pornogrāfiska rakstura materiālu. Pazīmes - pornogrāfiska rakstura materiāli ir sacerējumi, iespieddarbi, attēli, datorprogrammas, filmas, video un skaņu ieraksti, televīzijas raidījumi vai radioraidījumi, citi materiāli jebkurā formā vai materializētā veidā, kuriem nav sabiedrību izglītojošas vai informējošas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības un kuros tieši, detalizēti un atklāti naturālistiski:

a) pilnīgi vai daļēji attēloti dzimumorgāni, attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana ar masturbāciju, kā arī aprakstīts dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, tai skaitā minēto darbību imitācija,

b) attēlots dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kā arī minēto darbību imitācija,

c) attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā, brutalitāte dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības), dzimumtieksmes apmierināšana ar dzīvniekiem vai nekrofilija.

Manā skatījumā būtu nepieciešams skaidrāk precizēt Krimināllikuma 166.panta 2.daļu, kur pornogrāfiska vai erotiska (jaunajā likumprojektā apzīmējums - erotiska rakstura materiāls ir izslēgts no likuma) rakstura materiālu iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. Ir saprotams, ka šāda veida materiālu glabāšana ir sodāma, bet ko darīt situācijās, kad, piemēram, kāds interneta lietotājs nejauši nokļuvis[3] kādā lapā, kas satur aizliegta rakstura materiālus, piemēram, aizliegta pornogrāfiska rakstura materiāli, bildes, kas automātiski tiek saglabātas uz datora datu glabātajā (lielākā daļa datoru lietotāju nezin, ka jebkuras bildes, ko lietotājam parāda ekrānā, tiek automātiski saglabātas datu glabātājā). Šādos gadījumos rodas situācijas, ka persona glabā nelegāla rakstura informāciju, pašam par to nezinot. Tiesībsargājošajām instancēm, pārbaudot šādu datoru tiks atklāts, ka tur ir atrodama aizliegta rakstura bildes, un, ja šo personu sauktu pie kriminālatbildības par nelegāla rakstura materiālu glabāšanu, tad tiktu piemērots mūsu tiesību sistēmai neraksturīgais stingrās atbildības princips. Bet legalizēt šādā veidā materiālu glabāšanu būtu nesaprātīgi.

Līdzīga situācija tika skatīta Lielbritānijas tiesā, lietā R v Steele, kur interneta lietotājam, viņam nezinot, tika automātiski saglabāti bērnu pornogrāfiska rakstura bildes datora datu glabātājā (standartā mapē „Windows”). Tiesā tika spriests, vai persona, kura zina par šāda veida automātisku saglabāšanu, var to izmantot savtīgos nolūkos, un vai ir sodāma persona, kura nezin par šādu automātisku bilžu saglabāšanu. Tiesa šajā lietā piemēroja stingrās atbildības principu, nosakot, ka personai ir nepieciešams sekot līdzi bildēm kas tiek saglabātas vai printētas.[4]

Bieži gadās, ka noziegumi tiek izdarīti kibertelpā, kas nav Latvijas jurisdikcijā. Piemēram, ja pornogrāfiska satura informācija tiek ievietota kādas citas valsts mājaslapā, pastāv starptautiskās sadarbības iespējas.

Kā uzskata Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits, liela daļa interneta pakalpojumu sniedzēju nepietiekama tehniskā nodrošinājuma dēļ neveic tehniskās informācijas saglabāšanu, kas ir obligāta katram šo pakalpojumu sniedzējam. Šī iemesla dēļ ievērojami apgrūtināta kibernoziegumu izmeklēšana.[5]

Piemēram, Austrālijas interneta servisa piegādātājiem (ISP) obligāti ir jāseko līdzi visiem materiāliem, kas viņiem ir pieejami. Tos nepiedienīgos pornogrāfijas materiālus, kas fiziski atrodas (hosted) Austrālijas teritorijā ISP ir pienākums dzēst, bet materiālus, kas atrodas ārpus valsts robežām, ir pienākums bloķēt. Sankcijas ISP par noteikumu neievērošanu ir drakoniskas – par katru dienu ISP pienākumu nepildīšanu - 27 500 dolāru dienā.[6]

Arī ASV kongress pēc tiesas sprieduma lietā Reno v. ACLU noteica, ka ikviens, kurš Internetā publicē nepiedienīga rakstura materiālus, kas var būt kaitīgi nepilngadīgām personām, nes civilo un kriminālatbildību. Sods par šādu rīcību ir līdz 6 mēnešiem ieslodzījumā un 50 000 dolāru naudas sods par katru dienu, kurā materiāls publicēts internetā.[7]

Pēc organizācijas Net-Safe pētījuma datiem daudz kaitīgāku ietekmi uz bērnu un jauniešu psiholoģisko attīstību atstāj pornogrāfiska rakstura materiālu pieejamība, ar kuru saskārušies – 47,8% aptaujāto jauniešu un 35,3% bērnu vecumā līdz 13 gadiem.[8] Bet, piemēram, pēc citiem pētījumiem Eiropā 90% bērnu ir saskārušies ar pornogrāfiska rakstura materiāliem internetā.[9]

Bērnu un ģimenes lietu ministrija iesniedza Valsts sekretāru sanāksmē grozījumus Elektronisko sakaru likumā, kas paredz prasību, ka interneta pakalpojuma sniedzējiem jāuzstāda satura filtrs, kas ierobežo piekļuvi pornogrāfiska un vardarbīga satura materiāliem internetā. Kā jau iepriekš minēju, pasaulē veiksmīgi darbojas šāda kontroles metode, kad interneta pakalpojuma sniedzējam jāseko, kāda veida materiālus tas piegādā interneta lietotājiem.

Informācijas aprites kontrolēšana un filtrēšana ir nepieciešama veiksmīgai cīņai ar kibernoziegumiem. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, cik liela kontrole būtu nepieciešama, lai būtu iespējams cīnīties ar nelikumīgas informācijas apriti internetā? Piemēram, Baltkrievijas Ministru Kabinets pieņēmis lēmumu, ar kuru nosaka, ka interneta kafejnīcām veselu gadu ir jāuzglabā informācija par katru apmeklētāju, kurš lieto internetu, un piešķir Valsts drošības komitejas darbiniekiem tiesības iegūt šos interneta kafejnīcu apmeklētāju sarakstus.[10]

Savukārt, Francijas likumdevējs noteicis, ka jebkurš gadījums, kad kāda persona, kas nav profesionāls žurnālists, uzfilmējusi reālas vardarbības ainas un publicējusi tās internetā, ir uzskatāms par krimināli sodāmu. Likums paredz, ka likuma pārkāpējiem tiesa varēs piespriest līdz pieciem gadiem ieslodzījumā, kā arī naudas sodu līdz 100 000 dolāru.[11] Jaunais Francijas likums nedefinē kontroles mehānismu, kurā būtu skaidri redzams, kura persona tiek sodīta par vardarbīgu materiālu sodīšanu. Vai, piemēram, tiks sodīts Latvijas Republikas pilsonis, kurš publicējis internetā vardarbīga rakstura materiālu, kas ir pieejams Francijas Republikas interneta lietotājiem?

Arī mums ir nepieciešams vairāk pievērst uzmanību interneta tiesiskajam regulējumam. Kā norāda kibernoziegumu eksperts Uldis Ķinis ”datornoziedzība ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību, un tas ir bīstami. Turklāt parādās jaunas kibernoziegumu metodes, ko Latvijā grūti apkarot. Valstij jāsakārto normatīvā sistēma tā, lai būtu līdzekļi cīņai pret kibernoziegumiem. Jāapmāca cilvēki, lai tie nebūtu lētticīgi, nevērtu vaļā svešas elektroniskās vēstules, apšaubāmas mājas lapas.”[12]

Starptautisko kibernoziegumu tiesiskā regulējuma problēmjautājumi

Tā kā šī elektroniskā komunikācija pārkāpj ģeogrāfiskās robežas, tad virtuālo pasauli no reālās pasaules atdala izveidotās jaunās robežas, tādas kā ekrāni un paroles.

Situācijās, kad internets tiek izmantots noziedzīgos nolūkos, ļoti bieži rodas gadījumi, kad dators, uz kura atrodas informācija, kļūst par neatļautas piekļuves objektu no ārvalstīs esošiem noziedzniekiem. Pamatā vairākums valstu nosaka, ka nozieguma izdarīšanā tiek pielietoti tās valsts likumi, kurā atrodas persona, kuru izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.[1]

Cilvēki, kuri izmanto kibertelpu vienlaikus, atrodas gan reālajā pasaulē, gan kibertelpā. Bet vai darbība ar Interneta lapu(Web) nozīmē, ka persona, kura darbojas ar šo lapu, ir pakļauta visām tām valstu jurisdikcijām, kurās ir pieejama šī lapa? Lai varētu izprast kibertelpas jurisdikciju, ir jāskata teritoriālās suverenitātes jēdziens, kas nosaka iespēju realizēt tiesiskās darbības suverēnas valsts teritorijā. Vai var runāt par jurisdikcijas teritoriālo principu kibertelpā?

Kā norāda U.Ķinis, tad atbildi uz šo jautājumu nesniedz ne nacionālās, ne arī starptautiskās tiesības. Ir grūti atrast tādu vietu uz zemeslodes, kur nebūtu iespējams pieslēgties Internetam. Šim pieslēgumam nav nepieciešamas stacionāras iekārtas, jo pietiek ar satelīta telefonu un portatīvo datoru, lai varētu pieslēgties Internetam no tuksneša, tundras vai okeānā peldoša, nereģistrēta plosta, kuģa, laivas vai ārpus jebkuras valsts jurisdikcijas esošas salas utt.[2]

Lielbritānijas 1990. gadā pieņemtais datoru noziedzīgās izmantošanas akts (Computer Misuse Act) satur praktiska rakstura noteikumus, kā risināt jurisdikcijas problēmas par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā.[3] Šajā aktā par kibernoziegumu jurisdikcijas pamatu tiek ņemts noziedzīgā nodarījuma izdarītāja domicils. Šis datoru noziedzīgais izmantošanas akts nenosaka jurisdikciju tiem noziegumiem, kas izdarīti ārpus Lielbritānijas teritorijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 4.pantu par Krimināllikuma spēku ārpus Latvijas teritorijas, teorētiski var noteikt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā, ja tie ir paveikti, noziedzīga nodarītāja izdarītājam atrodoties citas valsts teritorijā. Taču sodu var noteikt ar nosacījumu, ja Latvijas likumi paredz kriminālatbildību par šādu darbību. Bet ko darīt situācijās, ja noziedzīgā nodarījuma sekas ir radušās Latvijas Republikas teritorijā, bet persona, kas izdara noziegumu, atrodas teritorijā, kurā nav noteikta atbildība par izdarīto kibernoziegumu? Piemēram, pašreiz notiek tehniski darbi, lai 2009.gadā internets būtu pieejams arī Antarktīdas teritorijā.[4] Kā tad būs risināmi jautājumi, kas saistīti ar izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kibertelpā, kas izdarīti ar interneta starpniecību no Antarktīdas teritorijas?

Antarktīdai ir īpaši neitrāla, nemilitāra teritorija ko paredz 1959. gada līgums par Antarktīdu. Tāpēc joprojām neatrisināta ir valstu jurisdikcijas problēma Antarktīdas teritorijā. Šī problēma ir izskaidrojama ar to, ka, izstrādājot līgumu par Antarktīdu, bija divas pieejas. No vienas puses, valstis, kuras pretendēja uz kādu daļu no Antarktīdas teritorijas (Argentīna, Čīle u.c.) atbalstīja līgumā nostiprināt teritoriālās jurisdikcijas principu. No otras puses, lielākā daļa valstu (ASV, PSRS, Beļģija u.c.) vēlējās līgumā nostiprināt pavalstniecības principu. Līguma VIII nodaļā bija noteikts, ka zinātnieki un to pavadošais personāls ir pakļauts tās valsts jurisdikcijai, kuras valsts pilsonība viņiem ir. Tas tika darīts tā iemesla dēļ, ka Antarktīdā bieži notiek apmaiņas starp valstīm ar zinātnisko personālu. Bet līgums neattiecas uz personām, kas nav minētas līguma VIII nodaļā, piemēram, tūristiem. Tāpēc līgums ļauj katrai valtij pēc saviem ieskatiem noteikt jurisdikciju pār personām, kuras nav minētas līgumā.[5] No šī līguma par Antarktīdu izriet, ka personas, kuras izdara noziedzīgos nodarījumus ir pakļautas savas pilsonības valsts jurisdikcijai. Un ja šīs valsts krimināltiesībās nav paredzēta atbildība par kibernozieguma izdarīšanu, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs var izvairīties no soda par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu.

ASV zinātnieki D.Posts, D.Džonsons u.c. uzskata, ka tīkla pasaule (Networld) mazāk paļausies uz teritoriālās jurisdikcijas principu, bet vairāk gan uz pašizveidoto kopienu regulējumu, ko dēvē par kiberkopienas jurisdikcijas modeli. Kaut gan cits ASV profesors M.Vivants uzskata, ka atteikšanās no teritoriālās jurisdikcijas principa ir iluzora ideja. Problēma ir tā, ka kibertelpa saistīta ar vairākām teritoriālām jurisdikcijām vienlaikus. Šīs problēmas risinājums varētu būt teritoriālā principa piemērošana, piešķirot tam plašāku jēgu vai, piemēram, piemērojot subsidiaritātes principu, tas ir, sadalot kompetences jomas. Piemēram, Eiropas Savienības valstu kibertelpā var darboties kompetences sadalījums saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktos apstiprinātiem kompetences sadales principiem, proti, daļa lietu var būt Eiropas tiesas jurisdikcijā, bet daļa – nacionālo tiesu jurisdikcijā. Kā tas ir redzams no ES dokumentiem par kibernoziegumu apkarošanu, tad ES perspektīvā plāno pievērst lielu uzmanību tam, lai dalībvalstīs tiktu noteiktas vienotas un vienkāršotas pārrobežu datorsistēmu pārmeklēšanas procedūras. Tas nepieciešams, lai, izmeklējot pārnacionālos kibernoziegumus, ES valstīs būtu izstrādāta precīza un skaidra procedūra, kas izslēgtu strīdus par izmeklēšanas piekritību un nodrošinātu efektīgu starptautisko sadarbību krimināllietās.[6]

Austrālijas 2001.gada Kibernoziegumu aktā (Cybercrime act) noteikts, ka jurisdikcija par kibernoziegumu izdarīšanu ir gadījumos, kad noziegums ir izdarīts Austrālijas teritorijā, uz jūras vai gaisa kuģiem, kas reģistrēti Austrālijā, vai nozieguma sekas pilnīgi vai daļēji ir jūtamas Austrālijas teritorijā, jūras vai gaisa kuģiem.[7]

Interesantu publisku pasākumu uzsākuši PirateBay.org (interneta vietne, kur ir iespējams iegūt ar autortiesībām aizsargātus produktus, pārkāpjot autortiesību likumus) vāc ziedojumus, lai nopirktu kādu mazu salu (HM Fort) netālu no Anglijas krastiem. Salai nav savas politiskās valdības, tāpēc PirateBay.org mērķis ir netraucēti turpināt savu prettiesisko darbību, nepakļaujoties nevienas valsts jurisdikcijai.[8]

Iespējams, ka šis PirateBay.com izteikums ir populistisks ar mērķi sevi popularizēt, bet šis gadījums tomēr izsaka nopietnus draudus starptautiskajām krimināltiesībām, jo, ja valsts nacionālā līmenī nevēlas tiesiski regulēt intelektuālo īpašumu, tad nevienai citai valstij nav tiesību to ierobežot un iespaidot. Protams, ka ir dažādas metodes, kā varētu ierobežot šādas „pirātu salas”, nepiegādājot elektrību, bloķējot finansu darījumu kontus utt.. taču šis gadījums tomēr skaidri parāda, ka starptautiskai sabiedrībai būtu nepieciešams vienoties par izdarīto kibernoziegumu jurisdikciju. Pēc vairums ārvalstu zinātnieku viedokļa, starptautiskai sabiedrībai pieņemamākais būtu seku princips.

Situācijās, kad darbība, kas notikusi vienā valsts teritorijā, rada kaitējumu otras valsts teritorijā esošiem objektiem var tikt piemērots seku princips. Ar šādiem objektiem saprot:

• valstu suverenitāti un citas nacionālās intereses;
• valstī dzīvojošo iedzīvotāju, tas ir, pilsoņu, bezvalstnieku, citu valstu pilsoņu, kopumu un tiem piederošo kustamo, nekustamo mantu un to mantiskās un nemantiskās tiesības;
• valsts teritorijā reģistrētās juridiskās personas un to kustamo un nekustamo mantu, kā arī šo personu mantiskās un nemantiskās tiesības.[9]

Katra valsts likuma ietvaros vēlas kontrolēt savā teritorijā esošo iedzīvotāju darbību, lai nepieļautu jebkāda veida tiesiko nihilismu. Valstis vēlas kontrolēt arī Interneta saturu, kas ir pieejams iedzīvotājiem valsts teritorijā. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, vai Interneta informatīva satura ierobežošana nav pretrunā vispārējām cilvēktiesībām? Bez šaubām, nedrīkst pieļaut, ka globālajā masu medijā būtu iespējamas prettiesiska rakstura informācijas izvietošana. Bet katra valsts pati nosaka, kāda informācija viņai (iedzīvotājiem) nav pieņemama un var tikt atzīta par sodāmu. Kā viens no jaunākajiem un nopietnākajiem kibernoziegumiem ir ieguvis apzīmējumu kiberterorisms.

Organizācijas G-8[10] dalībvalstis ir aicinājušas cīņu pret terorismu izvirzīt par absolūtu prioritāti visām pasaules valstīm, veikt profilaktiskus pasākumus pret terorismu, arī kavēt teroristu un to atbalstītāju aktivitātes, nepieļaut vardarbību un terorismu atbalstošu fondu veidošanu, kā arī informāciju par ieroču tirdzniecību. Patiesībā dalībvalstu līderi aicinājuši uz cenzūras izveidošanu nacionālo drošības interešu aizsardzības nolūkā. Dažādās interneta lapās ir sīki izklāstīts, kā izveidot vienkāršus masu iznīcināšanai paredzētus ieroču modeļus. Interneta lappusēs ikviens var atrast nepieciešamo informāciju, kā izgatavot vienkāršu, bet pietiekami jaudīgu spridzekli vai vēstuļu bumbu, kā ieprogrammēt vīrusu, kas spējīgs pilnīgi vai daļēji sabojāt datorsistēmas un ne tikai tās.[11]

Piemēram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) informācijas drošības tehniskā centra direktors, ģenerālis L.Volfs kā trīs galvenos draudus starptautiskai drošībai min kodolieročus, terorismu un kiberterorismu.[12]

Eiropas Savienības Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas paziņojumiem Padomei un Eiropas Parlamentam Terora aktu novēršanā, pilnībā atzīst faktu, ka tāds teroristu uzbrukums kā kiberterorisms ietver milzīgu risku vitāli svarīgām infrastruktūrām.[13]

Viena no problēmām veiksmīgai cīņai ar starptautisko kiberterorismu ir tāda pati kā cīņai ar terorismu - definīcijas trūkums. Kamēr skaidri nevar identificēt draudu būtību, ir grūti cīnīties starptautiskā arēnā.

Veiksmīgu kiberterorisma definīciju sniedz Gabriels Veimans (Gabrie Weimann): Kiberterorisms ir kibertelpas un terorisma konverģence. Tas veido prettiesiskus uzbrukumus un uzbrukuma draudus datoriem, tīkliem un informācijas vietnēm ar politisko vai sociālo mērķi iebiedēt valstu vadības vai tās iedzīvotājus. Nopietni uzbrukumi vitāli svarīgām infastruktūrām var tikt uzskatīti par kiberterorismu.[14]

ASV valdības un militārie objekti ir vieni no iecienītākajiem kibernoziedznieku uzbrukuma mērķiem. Tiek uzskatīts, ka viens no bīstamākajiem uzbrukumiem ASV aizsardzības ministrijas datorsistēmām notika tālajā 1987.gadā. Septiņpadsmitgadīgs urķis[15] (hacker) piekļuva ASV failu sistēmai, kura ir atbildīga par ASV gaisa spēku „Robbins” raķešu kontroli. Viņa klātbūtni atklāja tikai pēc tam, kad jau tika nokopēts programmnodrošinājums, kura cena tika novērtēta 1,2 miljonu ASV dolāru.[16]

Patreiz daļai NATO karavīru jau tagad pavēles piesūta uz tādu kā plaukstdatoru, kur tiek atsūtīta arī karte ar veicamo maršrutu, ienaidnieku atrašanās vietām un vēl daudz ko citu, par ko izstādē (izstāde norisinājās Rīgā 2006.gada novembrī, NATO samita laikā), tā vien šķita, noklusēja. Tikpat labi šo vai līdzīgu informāciju varētu pārtvert teroristi un nosūtīt karavīriem jau pavisam citu karti un citus uzdevumus. Kā norāda NATO armijas tehnoloģiju izstādes [NATO samita laikā, Rīgā] prezentētājs Rolfs Šivons, šobrīd kaut vai tajā pašā Afganistānā NATO pretinieki nav tik izglītoti jaunajās tehnoloģijās, tāpēc pagaidām kiberterorisma draudi nav pārāk reāli. Taču, viņaprāt, nākotnē gan situācija varētu mainīties.[17]

Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski  kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus. Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.[18]

Manā skatījumā, starptautiskajai sabiedrībai būs sarežģīti atrast konsensu kiberterorisma definīcijas izveidē, jo pat ASV tiesa, kurai ir liela prakse kibernoziegumos, notiesāja urķi Džozefu Kolonu (Joseph Colon) tikai ar sešu mēnešu mājas arestu par nesankcionētu iekļūšanu Federālās Izmeklēšanas Biroja(FIB) datu bāzē. Urķis nokopējis 38 000 darbinieku paroles un glabājis tās savā mājas datorā. Tiesnesis lēmumu pamatoja ar Džona Kolona nesavtīgiem nolūkiem paroļu kopēšanā, jo Kolons nebija paroles nekādā veidā izmantojis un nesankcionētā iekļūšana tika klasificēta kā testēšana.[19] Tāpēc sarežģītākais ir nošķirt lietderīgu neatļautu piekļuvi datiem no vienkāršas ielaušanās datu sistēmā. Jo, piemēram, Losandželosā ar 27 mēnešu ieslodzījumu tika notiesāts šīs pašas pavalsts tiesnesis Ronalds Kleins interesē par bērnu pornogrāfiju. Tiesas prāva pret Kleinu tika ierosināta pēc tam, kad iesniegumu policijai bija uzrakstījis kanādiešu urķis Breds Vilmans. Urķim bija izdevies iekļūt tiesneša datorā, kurā viņš atrada pornogrāfiskus materiālus, kuros atainoti nepilngadīgi zēni. Neraugoties uz to, ka urķis tiesneša datorā bija ielauzies nelikumīgi, viņš tika atbrīvots no jebkādas atbildības un tiesā uzstājās kā galvenais apsūdzības liecinieks.[20]

Pētot Vidusāzijas valstu likumus saistībā ar noziegumiem, kas saistīti ar datorkaitnīecību, ievēroju, ka tikai Uzbekistānas kriminālkodeksā atsevišķi nav izdalīti kibernoziegumi, bet iekļauti 3.sadaļā pie ekonomiskiem noziegumiem, tās 10.nodaļas (sveša īpašuma zādzība) 174.pantā „Pārkāpumi informācijas tiesībās” nosakot, ka nesankcionēta piekļuve datiem, šādu datu dzēšana, kopēšana vai datorvīrusu vaidošana un izplatīšana ir krimināli sodāma, un maksimālās paredzamās soda sankcijas ir trīs gadu ieslodzījums.[21] Manā skatījumā Uzbekistānas krimināltiesiskā sistēma starptautiskiem kibernoziegumu izdarītājiem ir viena no labākajām valstīm, jo paredz „maigākos” sodus par izdarītajiem kibernoziegumiem.

Cīņa ar pornogrāfijas izplatīšanu sākotnēji tika realizēta ar nacionālo tiesību aktu palīdzību. Taču, šai parādībai iegūstot starptautisku raksturu, starptautiskajai sabiedrībai radās nepieciešamība izstrādāt un pieņemt speciālus līgumus tās ierobežošanai, un 1910.gada maijā Parīzē tika noslēgta Starptautiska vienošanās par cīņu ar pornogrāfisku izdevumu izplatīšanu. Bez šī līguma patlaban spēkā ir Ženēvas 1923.gada Starptautiskā konvencija par pornogrāfisko izdevumu un tirdzniecības ar tiem novēršanu un tās 1947.gada Protokols.[22]

Kā jau iepriekš rakstīju, pasaulē ir zināmi aktīvi mēģinājumi reglamentēt un cenzēt interneta darbību. Internetā ir apmēram 2 miljoni lapu ar pornogrāfiska rakstura informāciju. To skaits nevis samazinās bet ar katru gadu, neskatoties uz preventīviem pasākumiem, palielinās. Bērnu pornogrāfija ir tas informācijas objekts, kuru nepieļauj nevienas valsts likumdevējs. Visās valstīs par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu ir paredzēta kriminālatbildība.[23]

Pēc FIB preses sekretāra vārdiem, ik brīdi interneta tiešsaitē atrodas 500 000 līdz 750 000 cilvēku, kuru mērķis ir noziedzīga nodarījuma izdarīšana globālajā tīmeklī, un lielākā daļa noziedzīgo nodarījumu ir saistītaa ar bērniem.[24]

Viens no mēģinājumiem ierobežot pornogrāfiska satura materiālus internetā ir ierosinājums ICANN[25] izveidot virsdomēnu (.xxx), kas nepārprotami apzīmētu vienības, kuru informācija ir domāta tikai pieaugušajiem. Jau vairāk nekā sešus gadus norisinās diskusijas par šāda virsdomēna izveidi, bet pēdējā sanāksmē ICANN valde nobalsoja pret šāda virsdomēna izveidi, kā iemeslu minot, ka nacionālo valstu likumiem vajag noteikt informācijas kontroles noteikumus.[26]

Domāju, ka virsdomēns .xxx tikai veicinātu un vienkāršotu valstu kontroli pār pornogrāfiska satura informāciju internetā. Šādā veidā būtu iespējams vienkāršāk bloķēt piekļuvi pornogrāfiska satura informācijai un starptautiskai sabiedrībai būtu iespēja tiesiski kontrolēt nelegāla rakstura materiālu internetā.

Eiropas Savienības valstis ir uzsākušas aktīvu cīņu ar nelegālu pornogrāfisku materiālu izvietošanu internetā. Piemēram, Vācijas tiesa piesprieda uzņēmuma, kurš piegādā internetu (Internet Service Provider), vadītājam 2 gadu ieslodzījumu par pornogrāfisku materiālu necenzēšanu. Un pašreiz interneta piegādātājiem ir strikti jāseko līdzi materiāliem, kurus viņi piegādā klientiem – interneta lietotājiem.[27]

Lielākā problēma, kas skar cīņu ar kiberterorismu un pornogrāfiju ir grūtība nošķirt legālu cenzūras nepieciešamību no valsts patvaļas. Piemēram, ANO Starptautiskā pakta „Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 19.pantā ir teikts: „Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem.” Šādas tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām. Katra valsts pati var noteikt, kāda veida informācija ir prettiesiska tās teritorijā. Lai nepieļautu administratīvo un birokrātisko institūciju patvaļu informācijas ierobežošanā, būtu nepieciešams veidot neatkarīgu Internet ombudu. Piemēram, Masačūsetsā ir uzsākts projekts pie neatkarīga interneta ombuda institūcijas izveides (The Online Ombuds Office), lai interneta vidē tiktu ievērotas tiesiskās normas.[28]

Būtu nepieciešams izveidot noteiktu starptautiskās sabiedrības nostāju par informāciju, kura var tikt uzskatīta par kaitīgu jebkurai valstij, neatkarīgi no tās politiskās ideoloģijas. Līdzīga nostāja ir izveidojusies saistībā ar pornogrāfiska rakstura informāciju, kura vairākumā pasaules valstu ir cenzēta, tā veidojot kopīgu nostāju un iespēju cīņai ar prettiesisko darbību.

Tagad, kad internets ir pieejams visiem un jebkurā vietā, ir nepieciešams apdomāt iespēju bloķēt iespēju bērniem piekļūt pie kaitīgas informācijas. Piemēram, ASV 1996.gada Pieklājīgās komunikācijas akts (Communications Decency Act 1996) paredz saukt pie kriminālatbildības ikvienu, kurš nepiedienīga rakstura materiālus izvieto internetā, zinot, ka šo materiālu var redzēt arī persona, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem.[29]

Kā starptautiskai sabiedrībai būtu iespējams veiksmīgi un efektīvi apkarot bērnu pornogrāfijas izplatību?

Piemēram Francijas prezidenta sieva Bernadete Širaka rīkoja pasaules sievu tikšanos, lai veicinātu starptautisku sadarbību cīņā pret bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos internetā. Pašreizējā situācijā šo cīņu apgrūtina valstīs noteiktie atšķirīgie likumi. Pagājušā gadā Starptautiskā pazudušo un ekspluatēto bērnu centra sagatavotajā ziņojumā teikts, ka 95 valstīs nav noteikti nekādi likumi, kas ierobežotu bērnu pornogrāfiju. Šādā situācijā pedofilu tīklu vadītāji var izvietot bērnu pornogrāfijas materiālus valstīs, kur nav attiecīga tiesiskā regulējuma. [30]

Igaunijas Tieslietu ministrijā tiek gatavots likumprojekts, kas paredzētu veidot valstī esošo pedofilu reģistru. Tas ļautu sekot notiesātajiem pedofiliem līdz pat viņu mūža beigām. Citviet Eiropā šāds reģistrs ir brīvi pieejams, un ikviens var saņemt informāciju par cilvēkiem, kas var apdraudēt bērnus.

Lielbritānijas Bērnu izmantošanas un virtuālās vides aizsardzības centra speciālists Robs Vils tikās ar Latvijas policijas pārstāvjiem, lai pārliecinātu likumsargus sekot Apvienotās Karalistes piemēram, ieviešot seksuālo noziedznieku reģistru. Vils R. neslēpa, ka Lielbritānijas reģistrs var sekmīgi darboties tikai tad, ja līdzīgi reģistri ir arī pārējās Eiropas Savienības valstīs. Lielbritānijā seksuālie noziedznieki nedrīkst izmantot internetu, kā arī ieņemt noteiktus amatus, kuros viņi varētu nonākt saskarē ar bērniem. [31]

Joprojām starptautiskā sabiedrība cenšas izveidot vispārēju interneta tiesisko regulējumu, kas būtu saistošs visām pasaules valstīm. ANO konferencē 2006.gadā Atēnās tika pieņemts lēmums veidot interneta tiesību bilu (internet bill of rights), kas valstīm veidotu kopēju nostāju cīņai ar kibernoziegumiem un neļautu valstīm noteikt interneta ierobežojumus, kas varētu būt pretrunā vispārējām cilvēktiesībām.[32]

Internets kā medijs

Internets ir jaunākais medijs, par kura nozīmi reklāmas nozarē kādu laiku valdīja visai skeptisks viedoklis un šaubas par jaunizveidoto portālu un vortālu dzīvotspēju. Taču pagāja tikai daži gadi, un izrādījās, ka tie ir izcīnījuši nozīmīgu vietu gan mediju, gan reklāmas vidē.
Pat lielākajiem skeptiķiem jāatzīst, ka internets ir spējis būtiski mainīt cilvēku ieradumus. Arvien pieaug interneta nozīme ikdienas informācijas plūsmā. Gadu no gada ne tikai strauji palielinās kopējais interneta lietotāju skaits, bet arī arvien vairāk cilvēku izvēlas internetu par galveno informācijas avotu. Sākt un beigt dienu ar ielūkošanos iecienītākajā portālā – tas jau ir ieradums noteiktam un visai plašam cilvēku lokam.
Statistika liecina, ka jau 2004. gada nogalē trīs no katriem desmit Latvijas iedzīvotājiem ir iepazinuši interneta piedāvātās iespējas, gandrīz puse no tiem savu ikdienu vairs nespēj iedomāties bez dzīves “tīklā”. Protams, pirmajā brīdī tas neizklausās pārāk iespaidīgi, un diemžēl tehniskais progress joprojām gājis secen daļai valsts teritorijas, kur var tikai sapņot pat par pašām vienkāršākajām iespējām pieslēgties pasaules informācijas tīmeklim. Taču ne jau vienmēr spēks ir skaitā. Izrādās, ka tehniskās un arī psiholoģiskās barjeras ir labi nosacījumi ļoti interesantas un specifiskas auditorijas atlasei.
Gados jauni un izglītoti cilvēki atbildīgos un labi apmaksātos amatos, vai neizklausās vilinoši? Speciālisti, vidējā un augstākā līmeņa vadītāji, uzņēmēji – izrādās, internets ir viens no labākajiem veidiem, kā sasniegt šo daudziem reklāmdevējiem tik kārdinošo un grūti sasniedzamo auditoriju.
Taču apmeklētāju kvalitāte nav vienīgais, kas reklāmdevējiem arvien biežāk liek izšķirties par labu internetam, nevis tradicionālajiem medijiem. Līdz ar interneta attīstību reklāma ir ieguvusi jaunu elpu un ļāvusi pavisam citādi palūkoties uz līdz šim izmantotajiem reklāmas efektivitātes rādītājiem. Pilnīgi unikāla ir iespēja iesaistīt patērētāju, likt līdzdarboties.
Sekot līdzi reklāmas kampaņas gaitai tūlīt un uzreiz, nekavējoties saņemt datus par potenciālo klientu interesi, nepieciešamības gadījumā dažu stundu laikā veikt izmaiņas – tas ir tikai minimums, ko jau tagad iespējams (un vajag!) izmantot, izvietojot reklāmu internetā.
Sākotnēji interneta reklāma attīstījās stihiski un bija specifiskiem terminiem pārpilna, atbaidot reklāmdevējus ar savu neparedzamību un sarežģītību. Patlaban jau ir izveidojušies noteikti nozares standarti, kas nenoliedzami padara to pārskatāmāku un saprotamāku. Apjomīgi un regulāri auditorijas pētījumi ļauj labāk izprast jauno mediju īpatnības un veikt precīzāku mērķauditorijas atlasi.
Lai gan tās vēsture ir samērā neilga, reklāma internetā jau ir piedzīvojusi ne vienu vien evolūcijas pavērsienu. Jāatzīmē, ka reklāma un kopējā informācijas plūsma atrodas cieši blakus, taču šo efektu nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi. Par laimi, arvien vairāk tiek domāts par to, kā ievērot gan lasītāju, gan reklāmdevēju intereses, izvairoties no agresīviem reklāmas formātiem. Tā vietā nāk radošāki un atjautīgāki veidi, kā piesaistīt lasītāju uzmanību. Jau patlaban pieejamie tehniskie risinājumi ļauj apgalvot, ka internetā iespējams realizēt visplašākās radošās ieceres. Jācer, ka nav tālu arī diena, kad kolēģi kafijas pauzē apspriedīs ne tikai jaunākos un smieklīgākos TV reklāmas klipus, bet arī šorīt redzēto savdabīgo reklāmas banneri. Tieši asprātīgi un radoši risinājumi joprojām tiek pārāk maz izmantoti.
Arī par interneta reklāmu kopumā varam apgalvot to pašu – daudziem vēl joprojām tā ir lielā iespēja. Tas ir šodien. Rīt tā jau var būt garām palaistā iespēja.

Egmonts Gržibovskis
a/s “DELFI” reklāmas daļas vadītājs

informācija ņemta no lra.lv

Japānā likums stingrāk regulēs reklāmas sūtījumus

Japānas parlaments pieņēmis labojumus likumā par masveida reklāmas e-pasta sūtījumiem. Tagad reklāmas sūtījumi šajā valstī ir atļauti tikai ar iepriekšēju saņēmēja piekrišanu. Pārkāpējiem draud liela soda nauda – līdz 30 miljoniem jēnu.

Līdzšinējais japāņu likums par elektroniskajiem sūtījumiem - Law on the Regulation of Transmission of Specified Electronic Mail – stājās spēkā 2002. gadā. Šis likums reklāmas sūtītājam lika vēstulē norādīt savu kontaktinformāciju un sūtījuma tēmu “Unsolicited advertisement” (neprasīta reklāma). 2005. gadā likumā ieviesa izmaiņas, kas surogātpasta izplatīšanu kvalificēja kā kriminālnoziegumu, par kuru jāmaksā soda nauda līdz 1 miljonam jēnu un maksimāli uz 1 gadu jāiet cietumā.

Tagadējie labojumi izvirza vēl stingrākas prasības reklāmas sūtītājiem un draud ar vēl bargākiem sodiem. Tā kā 90% surogātpasta Japānā pienāk no ārzemēm, likuma papildinājums liek Iekšlietu un Telekomunikāciju ministrijām tādos gadījumos lūgt citu valstu likumsargu palīdzību. Japānas varas iestādes cer, ka attiecīga informācijas apmaiņa un sadarbība ar citām valstīm ļaus saukt pie atbildības arī tos pārkāpējus, kuri nedzīvo Japānā.

informācija ņemta no antivirus.lv

Latvijā interneta reklāmas tirgus daļa turpina pieaugt

Latvijā interneta reklāmas tirgus daļa strauji pieaug un palielināsies arī turpmāk, ceturtdien Latvijas Reklāmas asociācijas gada konferencē sacīja interneta portāla “Inbox” valdes loceklis Andris Griķis.
Viņš pastāstīja, ka Latvijā interneta reklāmas izaugsmi veicina interneta lietotāju skaita pieaugums un interneta pārklājuma attīstība. Tādējādi interneta pieslēgums patlaban pieejams tādās vietas, kur iepriekš nav bijis, klāstīja Griķis.
Ņemot vērā interneta izplatību, uzņēmums prognozē, ka interneta reklāmas tirgus daļa no kopējā mediju reklāmas tirgus pieaugs un šogad veidos 8,3%, 2009.gadā - 9,5%, bet vēl gadu vēlāk - 11%.
Latvijas kopējais mediju reklāmas tirgus pērn pieaudzis par 24% un bija 93,94 miljoni latu. Pērn lielāko daļu no kopējā reklāmas tirgus aizņēma reklāma televīzijā - 34,9%, reklāma avīzēs - 22%, reklāma žurnālos - 17,3%. Savukārt reklāma internetā pērn pieaugusi par 81% un sasniedza 5,889 miljonus latu. Tā veidoja 6,3% kopējā reklāmas tirgus.

Informācija ņemta no BNS