Izveidots jauns interneta meklētājs CUIL

Bijušie interneta meklētāja Google darbinieki nodibina jaunu interneta meklētāju Cuil, kas mērķē pārspēt Google, indeksējot vairāk interneta lapu, vēsta atsaucoties uz PCworld.com vēsta DB.lv

Jauno interneta meklētāju Cuil (jāizrunā kā vārdu cool) nodibinājusi trijotne - bijusī meklētāja Google indeksācijas vadītāja Anna Patersone, viņas vīrs un kolēģis.

Patlaban jau Cuil indeksējis 120 miljardus interneta lapu un var nodrošināt meklēšanas rezultātus sakārtotus pēc idejām un satura, nevis pēc popularitātes. Jaunais meklētājs rezultātus arī grupē līdzīgās kategorijās.

Google norādījis, ka tas ir atklājis vienu triljonu unikālu interneta lapu, bet atturās atklāt, cik daudz no šīm atrastajām lapām tiek indeksētas meklētājā.

Cuil nav pirmais Google konkurents, kas nodibināts šogad. Jau janvārī interneta vārdnīca Wikipedia atklāja tās meklētāju Wikia Search. Šis interneta meklētājs cer nodrošināt labākus meklēšanas rezultātus, ļaujot Wikipedia lietotājiem pašiem indeksēt interneta lapas.

Filed under Statistika, stratēģijas, vispārēji raksti | Comment (0)

Latvijas prakse cīņā ar kibernoziegumiem

Mūsu valstī pagaidām vēl nav skaidri definēts, kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. D.Hamkova rakstā „Vai bērnu pornogrāfija Latvijā nav sodāma”[1] izsakās, ka šobrīd Latvijas Republikā nav spēkā esošu normatīvo aktu, kas regulētu erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu apriti. Ministru kabineta 1995.gada 2.decembra noteikumi Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu” zaudēja spēku ar 2005.gada 1.jūniju. Krimināllikuma 166.pants paredz atbildību par pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu. Bet Krimināllikuma 166.pants nenosaka kas ir pornogrāfiska rakstura materiāls. Tāpēc steigā tiek izstrādāts likumprojekts, kurš definēs pornogrāfiska rakstura materiālus un tiesiski regulēs to publisko apriti.

Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes telpās stāv ar bērnu pornogrāfijas materiāliem konfiscētu datoru grēda. Šo datoru īpašnieki ir pieķerti bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, kas ir krimināli sodāma nodarbe. Tomēr pie atbildības saukt viņus nevar, jo Latvijā nav ekspertu, kuri varētu apstiprināt, vai fotogrāfijās un videofilmās atainotie bērni tik tiešām nodarbojas ar pornogrāfiju, vai arī tie ir, piemēram, medicīnas speciālistu vajadzībām domāti ārstnieciski vingrinājumi.

Jaunais likumprojekts „Erotikas un pornogrāfijas ierobežošanas likums”[2] paredz skaidru definīciju, kas nosaka pornogrāfiska rakstura materiālu. Pazīmes - pornogrāfiska rakstura materiāli ir sacerējumi, iespieddarbi, attēli, datorprogrammas, filmas, video un skaņu ieraksti, televīzijas raidījumi vai radioraidījumi, citi materiāli jebkurā formā vai materializētā veidā, kuriem nav sabiedrību izglītojošas vai informējošas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības un kuros tieši, detalizēti un atklāti naturālistiski:

a) pilnīgi vai daļēji attēloti dzimumorgāni, attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana ar masturbāciju, kā arī aprakstīts dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, tai skaitā minēto darbību imitācija,

b) attēlots dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kā arī minēto darbību imitācija,

c) attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā, brutalitāte dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības), dzimumtieksmes apmierināšana ar dzīvniekiem vai nekrofilija.

Manā skatījumā būtu nepieciešams skaidrāk precizēt Krimināllikuma 166.panta 2.daļu, kur pornogrāfiska vai erotiska (jaunajā likumprojektā apzīmējums - erotiska rakstura materiāls ir izslēgts no likuma) rakstura materiālu iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. Ir saprotams, ka šāda veida materiālu glabāšana ir sodāma, bet ko darīt situācijās, kad, piemēram, kāds interneta lietotājs nejauši nokļuvis[3] kādā lapā, kas satur aizliegta rakstura materiālus, piemēram, aizliegta pornogrāfiska rakstura materiāli, bildes, kas automātiski tiek saglabātas uz datora datu glabātajā (lielākā daļa datoru lietotāju nezin, ka jebkuras bildes, ko lietotājam parāda ekrānā, tiek automātiski saglabātas datu glabātājā). Šādos gadījumos rodas situācijas, ka persona glabā nelegāla rakstura informāciju, pašam par to nezinot. Tiesībsargājošajām instancēm, pārbaudot šādu datoru tiks atklāts, ka tur ir atrodama aizliegta rakstura bildes, un, ja šo personu sauktu pie kriminālatbildības par nelegāla rakstura materiālu glabāšanu, tad tiktu piemērots mūsu tiesību sistēmai neraksturīgais stingrās atbildības princips. Bet legalizēt šādā veidā materiālu glabāšanu būtu nesaprātīgi.

Līdzīga situācija tika skatīta Lielbritānijas tiesā, lietā R v Steele, kur interneta lietotājam, viņam nezinot, tika automātiski saglabāti bērnu pornogrāfiska rakstura bildes datora datu glabātājā (standartā mapē „Windows”). Tiesā tika spriests, vai persona, kura zina par šāda veida automātisku saglabāšanu, var to izmantot savtīgos nolūkos, un vai ir sodāma persona, kura nezin par šādu automātisku bilžu saglabāšanu. Tiesa šajā lietā piemēroja stingrās atbildības principu, nosakot, ka personai ir nepieciešams sekot līdzi bildēm kas tiek saglabātas vai printētas.[4]

Bieži gadās, ka noziegumi tiek izdarīti kibertelpā, kas nav Latvijas jurisdikcijā. Piemēram, ja pornogrāfiska satura informācija tiek ievietota kādas citas valsts mājaslapā, pastāv starptautiskās sadarbības iespējas.

Kā uzskata Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits, liela daļa interneta pakalpojumu sniedzēju nepietiekama tehniskā nodrošinājuma dēļ neveic tehniskās informācijas saglabāšanu, kas ir obligāta katram šo pakalpojumu sniedzējam. Šī iemesla dēļ ievērojami apgrūtināta kibernoziegumu izmeklēšana.[5]

Piemēram, Austrālijas interneta servisa piegādātājiem (ISP) obligāti ir jāseko līdzi visiem materiāliem, kas viņiem ir pieejami. Tos nepiedienīgos pornogrāfijas materiālus, kas fiziski atrodas (hosted) Austrālijas teritorijā ISP ir pienākums dzēst, bet materiālus, kas atrodas ārpus valsts robežām, ir pienākums bloķēt. Sankcijas ISP par noteikumu neievērošanu ir drakoniskas – par katru dienu ISP pienākumu nepildīšanu - 27 500 dolāru dienā.[6]

Arī ASV kongress pēc tiesas sprieduma lietā Reno v. ACLU noteica, ka ikviens, kurš Internetā publicē nepiedienīga rakstura materiālus, kas var būt kaitīgi nepilngadīgām personām, nes civilo un kriminālatbildību. Sods par šādu rīcību ir līdz 6 mēnešiem ieslodzījumā un 50 000 dolāru naudas sods par katru dienu, kurā materiāls publicēts internetā.[7]

Pēc organizācijas Net-Safe pētījuma datiem daudz kaitīgāku ietekmi uz bērnu un jauniešu psiholoģisko attīstību atstāj pornogrāfiska rakstura materiālu pieejamība, ar kuru saskārušies – 47,8% aptaujāto jauniešu un 35,3% bērnu vecumā līdz 13 gadiem.[8] Bet, piemēram, pēc citiem pētījumiem Eiropā 90% bērnu ir saskārušies ar pornogrāfiska rakstura materiāliem internetā.[9]

Bērnu un ģimenes lietu ministrija iesniedza Valsts sekretāru sanāksmē grozījumus Elektronisko sakaru likumā, kas paredz prasību, ka interneta pakalpojuma sniedzējiem jāuzstāda satura filtrs, kas ierobežo piekļuvi pornogrāfiska un vardarbīga satura materiāliem internetā. Kā jau iepriekš minēju, pasaulē veiksmīgi darbojas šāda kontroles metode, kad interneta pakalpojuma sniedzējam jāseko, kāda veida materiālus tas piegādā interneta lietotājiem.

Informācijas aprites kontrolēšana un filtrēšana ir nepieciešama veiksmīgai cīņai ar kibernoziegumiem. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, cik liela kontrole būtu nepieciešama, lai būtu iespējams cīnīties ar nelikumīgas informācijas apriti internetā? Piemēram, Baltkrievijas Ministru Kabinets pieņēmis lēmumu, ar kuru nosaka, ka interneta kafejnīcām veselu gadu ir jāuzglabā informācija par katru apmeklētāju, kurš lieto internetu, un piešķir Valsts drošības komitejas darbiniekiem tiesības iegūt šos interneta kafejnīcu apmeklētāju sarakstus.[10]

Savukārt, Francijas likumdevējs noteicis, ka jebkurš gadījums, kad kāda persona, kas nav profesionāls žurnālists, uzfilmējusi reālas vardarbības ainas un publicējusi tās internetā, ir uzskatāms par krimināli sodāmu. Likums paredz, ka likuma pārkāpējiem tiesa varēs piespriest līdz pieciem gadiem ieslodzījumā, kā arī naudas sodu līdz 100 000 dolāru.[11] Jaunais Francijas likums nedefinē kontroles mehānismu, kurā būtu skaidri redzams, kura persona tiek sodīta par vardarbīgu materiālu sodīšanu. Vai, piemēram, tiks sodīts Latvijas Republikas pilsonis, kurš publicējis internetā vardarbīga rakstura materiālu, kas ir pieejams Francijas Republikas interneta lietotājiem?

Arī mums ir nepieciešams vairāk pievērst uzmanību interneta tiesiskajam regulējumam. Kā norāda kibernoziegumu eksperts Uldis Ķinis ”datornoziedzība ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību, un tas ir bīstami. Turklāt parādās jaunas kibernoziegumu metodes, ko Latvijā grūti apkarot. Valstij jāsakārto normatīvā sistēma tā, lai būtu līdzekļi cīņai pret kibernoziegumiem. Jāapmāca cilvēki, lai tie nebūtu lētticīgi, nevērtu vaļā svešas elektroniskās vēstules, apšaubāmas mājas lapas.”[12]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)