Starptautisko kibernoziegumu tiesiskā regulējuma problēmjautājumi

Tā kā šī elektroniskā komunikācija pārkāpj ģeogrāfiskās robežas, tad virtuālo pasauli no reālās pasaules atdala izveidotās jaunās robežas, tādas kā ekrāni un paroles.

Situācijās, kad internets tiek izmantots noziedzīgos nolūkos, ļoti bieži rodas gadījumi, kad dators, uz kura atrodas informācija, kļūst par neatļautas piekļuves objektu no ārvalstīs esošiem noziedzniekiem. Pamatā vairākums valstu nosaka, ka nozieguma izdarīšanā tiek pielietoti tās valsts likumi, kurā atrodas persona, kuru izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.[1]

Cilvēki, kuri izmanto kibertelpu vienlaikus, atrodas gan reālajā pasaulē, gan kibertelpā. Bet vai darbība ar Interneta lapu(Web) nozīmē, ka persona, kura darbojas ar šo lapu, ir pakļauta visām tām valstu jurisdikcijām, kurās ir pieejama šī lapa? Lai varētu izprast kibertelpas jurisdikciju, ir jāskata teritoriālās suverenitātes jēdziens, kas nosaka iespēju realizēt tiesiskās darbības suverēnas valsts teritorijā. Vai var runāt par jurisdikcijas teritoriālo principu kibertelpā?

Kā norāda U.Ķinis, tad atbildi uz šo jautājumu nesniedz ne nacionālās, ne arī starptautiskās tiesības. Ir grūti atrast tādu vietu uz zemeslodes, kur nebūtu iespējams pieslēgties Internetam. Šim pieslēgumam nav nepieciešamas stacionāras iekārtas, jo pietiek ar satelīta telefonu un portatīvo datoru, lai varētu pieslēgties Internetam no tuksneša, tundras vai okeānā peldoša, nereģistrēta plosta, kuģa, laivas vai ārpus jebkuras valsts jurisdikcijas esošas salas utt.[2]

Lielbritānijas 1990. gadā pieņemtais datoru noziedzīgās izmantošanas akts (Computer Misuse Act) satur praktiska rakstura noteikumus, kā risināt jurisdikcijas problēmas par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā.[3] Šajā aktā par kibernoziegumu jurisdikcijas pamatu tiek ņemts noziedzīgā nodarījuma izdarītāja domicils. Šis datoru noziedzīgais izmantošanas akts nenosaka jurisdikciju tiem noziegumiem, kas izdarīti ārpus Lielbritānijas teritorijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 4.pantu par Krimināllikuma spēku ārpus Latvijas teritorijas, teorētiski var noteikt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā, ja tie ir paveikti, noziedzīga nodarītāja izdarītājam atrodoties citas valsts teritorijā. Taču sodu var noteikt ar nosacījumu, ja Latvijas likumi paredz kriminālatbildību par šādu darbību. Bet ko darīt situācijās, ja noziedzīgā nodarījuma sekas ir radušās Latvijas Republikas teritorijā, bet persona, kas izdara noziegumu, atrodas teritorijā, kurā nav noteikta atbildība par izdarīto kibernoziegumu? Piemēram, pašreiz notiek tehniski darbi, lai 2009.gadā internets būtu pieejams arī Antarktīdas teritorijā.[4] Kā tad būs risināmi jautājumi, kas saistīti ar izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kibertelpā, kas izdarīti ar interneta starpniecību no Antarktīdas teritorijas?

Antarktīdai ir īpaši neitrāla, nemilitāra teritorija ko paredz 1959. gada līgums par Antarktīdu. Tāpēc joprojām neatrisināta ir valstu jurisdikcijas problēma Antarktīdas teritorijā. Šī problēma ir izskaidrojama ar to, ka, izstrādājot līgumu par Antarktīdu, bija divas pieejas. No vienas puses, valstis, kuras pretendēja uz kādu daļu no Antarktīdas teritorijas (Argentīna, Čīle u.c.) atbalstīja līgumā nostiprināt teritoriālās jurisdikcijas principu. No otras puses, lielākā daļa valstu (ASV, PSRS, Beļģija u.c.) vēlējās līgumā nostiprināt pavalstniecības principu. Līguma VIII nodaļā bija noteikts, ka zinātnieki un to pavadošais personāls ir pakļauts tās valsts jurisdikcijai, kuras valsts pilsonība viņiem ir. Tas tika darīts tā iemesla dēļ, ka Antarktīdā bieži notiek apmaiņas starp valstīm ar zinātnisko personālu. Bet līgums neattiecas uz personām, kas nav minētas līguma VIII nodaļā, piemēram, tūristiem. Tāpēc līgums ļauj katrai valtij pēc saviem ieskatiem noteikt jurisdikciju pār personām, kuras nav minētas līgumā.[5] No šī līguma par Antarktīdu izriet, ka personas, kuras izdara noziedzīgos nodarījumus ir pakļautas savas pilsonības valsts jurisdikcijai. Un ja šīs valsts krimināltiesībās nav paredzēta atbildība par kibernozieguma izdarīšanu, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs var izvairīties no soda par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu.

ASV zinātnieki D.Posts, D.Džonsons u.c. uzskata, ka tīkla pasaule (Networld) mazāk paļausies uz teritoriālās jurisdikcijas principu, bet vairāk gan uz pašizveidoto kopienu regulējumu, ko dēvē par kiberkopienas jurisdikcijas modeli. Kaut gan cits ASV profesors M.Vivants uzskata, ka atteikšanās no teritoriālās jurisdikcijas principa ir iluzora ideja. Problēma ir tā, ka kibertelpa saistīta ar vairākām teritoriālām jurisdikcijām vienlaikus. Šīs problēmas risinājums varētu būt teritoriālā principa piemērošana, piešķirot tam plašāku jēgu vai, piemēram, piemērojot subsidiaritātes principu, tas ir, sadalot kompetences jomas. Piemēram, Eiropas Savienības valstu kibertelpā var darboties kompetences sadalījums saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktos apstiprinātiem kompetences sadales principiem, proti, daļa lietu var būt Eiropas tiesas jurisdikcijā, bet daļa – nacionālo tiesu jurisdikcijā. Kā tas ir redzams no ES dokumentiem par kibernoziegumu apkarošanu, tad ES perspektīvā plāno pievērst lielu uzmanību tam, lai dalībvalstīs tiktu noteiktas vienotas un vienkāršotas pārrobežu datorsistēmu pārmeklēšanas procedūras. Tas nepieciešams, lai, izmeklējot pārnacionālos kibernoziegumus, ES valstīs būtu izstrādāta precīza un skaidra procedūra, kas izslēgtu strīdus par izmeklēšanas piekritību un nodrošinātu efektīgu starptautisko sadarbību krimināllietās.[6]

Austrālijas 2001.gada Kibernoziegumu aktā (Cybercrime act) noteikts, ka jurisdikcija par kibernoziegumu izdarīšanu ir gadījumos, kad noziegums ir izdarīts Austrālijas teritorijā, uz jūras vai gaisa kuģiem, kas reģistrēti Austrālijā, vai nozieguma sekas pilnīgi vai daļēji ir jūtamas Austrālijas teritorijā, jūras vai gaisa kuģiem.[7]

Interesantu publisku pasākumu uzsākuši PirateBay.org (interneta vietne, kur ir iespējams iegūt ar autortiesībām aizsargātus produktus, pārkāpjot autortiesību likumus) vāc ziedojumus, lai nopirktu kādu mazu salu (HM Fort) netālu no Anglijas krastiem. Salai nav savas politiskās valdības, tāpēc PirateBay.org mērķis ir netraucēti turpināt savu prettiesisko darbību, nepakļaujoties nevienas valsts jurisdikcijai.[8]

Iespējams, ka šis PirateBay.com izteikums ir populistisks ar mērķi sevi popularizēt, bet šis gadījums tomēr izsaka nopietnus draudus starptautiskajām krimināltiesībām, jo, ja valsts nacionālā līmenī nevēlas tiesiski regulēt intelektuālo īpašumu, tad nevienai citai valstij nav tiesību to ierobežot un iespaidot. Protams, ka ir dažādas metodes, kā varētu ierobežot šādas „pirātu salas”, nepiegādājot elektrību, bloķējot finansu darījumu kontus utt.. taču šis gadījums tomēr skaidri parāda, ka starptautiskai sabiedrībai būtu nepieciešams vienoties par izdarīto kibernoziegumu jurisdikciju. Pēc vairums ārvalstu zinātnieku viedokļa, starptautiskai sabiedrībai pieņemamākais būtu seku princips.

Situācijās, kad darbība, kas notikusi vienā valsts teritorijā, rada kaitējumu otras valsts teritorijā esošiem objektiem var tikt piemērots seku princips. Ar šādiem objektiem saprot:

• valstu suverenitāti un citas nacionālās intereses;
• valstī dzīvojošo iedzīvotāju, tas ir, pilsoņu, bezvalstnieku, citu valstu pilsoņu, kopumu un tiem piederošo kustamo, nekustamo mantu un to mantiskās un nemantiskās tiesības;
• valsts teritorijā reģistrētās juridiskās personas un to kustamo un nekustamo mantu, kā arī šo personu mantiskās un nemantiskās tiesības.[9]

Katra valsts likuma ietvaros vēlas kontrolēt savā teritorijā esošo iedzīvotāju darbību, lai nepieļautu jebkāda veida tiesiko nihilismu. Valstis vēlas kontrolēt arī Interneta saturu, kas ir pieejams iedzīvotājiem valsts teritorijā. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, vai Interneta informatīva satura ierobežošana nav pretrunā vispārējām cilvēktiesībām? Bez šaubām, nedrīkst pieļaut, ka globālajā masu medijā būtu iespējamas prettiesiska rakstura informācijas izvietošana. Bet katra valsts pati nosaka, kāda informācija viņai (iedzīvotājiem) nav pieņemama un var tikt atzīta par sodāmu. Kā viens no jaunākajiem un nopietnākajiem kibernoziegumiem ir ieguvis apzīmējumu kiberterorisms.

Organizācijas G-8[10] dalībvalstis ir aicinājušas cīņu pret terorismu izvirzīt par absolūtu prioritāti visām pasaules valstīm, veikt profilaktiskus pasākumus pret terorismu, arī kavēt teroristu un to atbalstītāju aktivitātes, nepieļaut vardarbību un terorismu atbalstošu fondu veidošanu, kā arī informāciju par ieroču tirdzniecību. Patiesībā dalībvalstu līderi aicinājuši uz cenzūras izveidošanu nacionālo drošības interešu aizsardzības nolūkā. Dažādās interneta lapās ir sīki izklāstīts, kā izveidot vienkāršus masu iznīcināšanai paredzētus ieroču modeļus. Interneta lappusēs ikviens var atrast nepieciešamo informāciju, kā izgatavot vienkāršu, bet pietiekami jaudīgu spridzekli vai vēstuļu bumbu, kā ieprogrammēt vīrusu, kas spējīgs pilnīgi vai daļēji sabojāt datorsistēmas un ne tikai tās.[11]

Piemēram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) informācijas drošības tehniskā centra direktors, ģenerālis L.Volfs kā trīs galvenos draudus starptautiskai drošībai min kodolieročus, terorismu un kiberterorismu.[12]

Eiropas Savienības Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas paziņojumiem Padomei un Eiropas Parlamentam Terora aktu novēršanā, pilnībā atzīst faktu, ka tāds teroristu uzbrukums kā kiberterorisms ietver milzīgu risku vitāli svarīgām infrastruktūrām.[13]

Viena no problēmām veiksmīgai cīņai ar starptautisko kiberterorismu ir tāda pati kā cīņai ar terorismu - definīcijas trūkums. Kamēr skaidri nevar identificēt draudu būtību, ir grūti cīnīties starptautiskā arēnā.

Veiksmīgu kiberterorisma definīciju sniedz Gabriels Veimans (Gabrie Weimann): Kiberterorisms ir kibertelpas un terorisma konverģence. Tas veido prettiesiskus uzbrukumus un uzbrukuma draudus datoriem, tīkliem un informācijas vietnēm ar politisko vai sociālo mērķi iebiedēt valstu vadības vai tās iedzīvotājus. Nopietni uzbrukumi vitāli svarīgām infastruktūrām var tikt uzskatīti par kiberterorismu.[14]

ASV valdības un militārie objekti ir vieni no iecienītākajiem kibernoziedznieku uzbrukuma mērķiem. Tiek uzskatīts, ka viens no bīstamākajiem uzbrukumiem ASV aizsardzības ministrijas datorsistēmām notika tālajā 1987.gadā. Septiņpadsmitgadīgs urķis[15] (hacker) piekļuva ASV failu sistēmai, kura ir atbildīga par ASV gaisa spēku „Robbins” raķešu kontroli. Viņa klātbūtni atklāja tikai pēc tam, kad jau tika nokopēts programmnodrošinājums, kura cena tika novērtēta 1,2 miljonu ASV dolāru.[16]

Patreiz daļai NATO karavīru jau tagad pavēles piesūta uz tādu kā plaukstdatoru, kur tiek atsūtīta arī karte ar veicamo maršrutu, ienaidnieku atrašanās vietām un vēl daudz ko citu, par ko izstādē (izstāde norisinājās Rīgā 2006.gada novembrī, NATO samita laikā), tā vien šķita, noklusēja. Tikpat labi šo vai līdzīgu informāciju varētu pārtvert teroristi un nosūtīt karavīriem jau pavisam citu karti un citus uzdevumus. Kā norāda NATO armijas tehnoloģiju izstādes [NATO samita laikā, Rīgā] prezentētājs Rolfs Šivons, šobrīd kaut vai tajā pašā Afganistānā NATO pretinieki nav tik izglītoti jaunajās tehnoloģijās, tāpēc pagaidām kiberterorisma draudi nav pārāk reāli. Taču, viņaprāt, nākotnē gan situācija varētu mainīties.[17]

Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski  kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus. Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.[18]

Manā skatījumā, starptautiskajai sabiedrībai būs sarežģīti atrast konsensu kiberterorisma definīcijas izveidē, jo pat ASV tiesa, kurai ir liela prakse kibernoziegumos, notiesāja urķi Džozefu Kolonu (Joseph Colon) tikai ar sešu mēnešu mājas arestu par nesankcionētu iekļūšanu Federālās Izmeklēšanas Biroja(FIB) datu bāzē. Urķis nokopējis 38 000 darbinieku paroles un glabājis tās savā mājas datorā. Tiesnesis lēmumu pamatoja ar Džona Kolona nesavtīgiem nolūkiem paroļu kopēšanā, jo Kolons nebija paroles nekādā veidā izmantojis un nesankcionētā iekļūšana tika klasificēta kā testēšana.[19] Tāpēc sarežģītākais ir nošķirt lietderīgu neatļautu piekļuvi datiem no vienkāršas ielaušanās datu sistēmā. Jo, piemēram, Losandželosā ar 27 mēnešu ieslodzījumu tika notiesāts šīs pašas pavalsts tiesnesis Ronalds Kleins interesē par bērnu pornogrāfiju. Tiesas prāva pret Kleinu tika ierosināta pēc tam, kad iesniegumu policijai bija uzrakstījis kanādiešu urķis Breds Vilmans. Urķim bija izdevies iekļūt tiesneša datorā, kurā viņš atrada pornogrāfiskus materiālus, kuros atainoti nepilngadīgi zēni. Neraugoties uz to, ka urķis tiesneša datorā bija ielauzies nelikumīgi, viņš tika atbrīvots no jebkādas atbildības un tiesā uzstājās kā galvenais apsūdzības liecinieks.[20]

Pētot Vidusāzijas valstu likumus saistībā ar noziegumiem, kas saistīti ar datorkaitnīecību, ievēroju, ka tikai Uzbekistānas kriminālkodeksā atsevišķi nav izdalīti kibernoziegumi, bet iekļauti 3.sadaļā pie ekonomiskiem noziegumiem, tās 10.nodaļas (sveša īpašuma zādzība) 174.pantā „Pārkāpumi informācijas tiesībās” nosakot, ka nesankcionēta piekļuve datiem, šādu datu dzēšana, kopēšana vai datorvīrusu vaidošana un izplatīšana ir krimināli sodāma, un maksimālās paredzamās soda sankcijas ir trīs gadu ieslodzījums.[21] Manā skatījumā Uzbekistānas krimināltiesiskā sistēma starptautiskiem kibernoziegumu izdarītājiem ir viena no labākajām valstīm, jo paredz „maigākos” sodus par izdarītajiem kibernoziegumiem.

Cīņa ar pornogrāfijas izplatīšanu sākotnēji tika realizēta ar nacionālo tiesību aktu palīdzību. Taču, šai parādībai iegūstot starptautisku raksturu, starptautiskajai sabiedrībai radās nepieciešamība izstrādāt un pieņemt speciālus līgumus tās ierobežošanai, un 1910.gada maijā Parīzē tika noslēgta Starptautiska vienošanās par cīņu ar pornogrāfisku izdevumu izplatīšanu. Bez šī līguma patlaban spēkā ir Ženēvas 1923.gada Starptautiskā konvencija par pornogrāfisko izdevumu un tirdzniecības ar tiem novēršanu un tās 1947.gada Protokols.[22]

Kā jau iepriekš rakstīju, pasaulē ir zināmi aktīvi mēģinājumi reglamentēt un cenzēt interneta darbību. Internetā ir apmēram 2 miljoni lapu ar pornogrāfiska rakstura informāciju. To skaits nevis samazinās bet ar katru gadu, neskatoties uz preventīviem pasākumiem, palielinās. Bērnu pornogrāfija ir tas informācijas objekts, kuru nepieļauj nevienas valsts likumdevējs. Visās valstīs par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu ir paredzēta kriminālatbildība.[23]

Pēc FIB preses sekretāra vārdiem, ik brīdi interneta tiešsaitē atrodas 500 000 līdz 750 000 cilvēku, kuru mērķis ir noziedzīga nodarījuma izdarīšana globālajā tīmeklī, un lielākā daļa noziedzīgo nodarījumu ir saistītaa ar bērniem.[24]

Viens no mēģinājumiem ierobežot pornogrāfiska satura materiālus internetā ir ierosinājums ICANN[25] izveidot virsdomēnu (.xxx), kas nepārprotami apzīmētu vienības, kuru informācija ir domāta tikai pieaugušajiem. Jau vairāk nekā sešus gadus norisinās diskusijas par šāda virsdomēna izveidi, bet pēdējā sanāksmē ICANN valde nobalsoja pret šāda virsdomēna izveidi, kā iemeslu minot, ka nacionālo valstu likumiem vajag noteikt informācijas kontroles noteikumus.[26]

Domāju, ka virsdomēns .xxx tikai veicinātu un vienkāršotu valstu kontroli pār pornogrāfiska satura informāciju internetā. Šādā veidā būtu iespējams vienkāršāk bloķēt piekļuvi pornogrāfiska satura informācijai un starptautiskai sabiedrībai būtu iespēja tiesiski kontrolēt nelegāla rakstura materiālu internetā.

Eiropas Savienības valstis ir uzsākušas aktīvu cīņu ar nelegālu pornogrāfisku materiālu izvietošanu internetā. Piemēram, Vācijas tiesa piesprieda uzņēmuma, kurš piegādā internetu (Internet Service Provider), vadītājam 2 gadu ieslodzījumu par pornogrāfisku materiālu necenzēšanu. Un pašreiz interneta piegādātājiem ir strikti jāseko līdzi materiāliem, kurus viņi piegādā klientiem – interneta lietotājiem.[27]

Lielākā problēma, kas skar cīņu ar kiberterorismu un pornogrāfiju ir grūtība nošķirt legālu cenzūras nepieciešamību no valsts patvaļas. Piemēram, ANO Starptautiskā pakta „Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 19.pantā ir teikts: „Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem.” Šādas tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām. Katra valsts pati var noteikt, kāda veida informācija ir prettiesiska tās teritorijā. Lai nepieļautu administratīvo un birokrātisko institūciju patvaļu informācijas ierobežošanā, būtu nepieciešams veidot neatkarīgu Internet ombudu. Piemēram, Masačūsetsā ir uzsākts projekts pie neatkarīga interneta ombuda institūcijas izveides (The Online Ombuds Office), lai interneta vidē tiktu ievērotas tiesiskās normas.[28]

Būtu nepieciešams izveidot noteiktu starptautiskās sabiedrības nostāju par informāciju, kura var tikt uzskatīta par kaitīgu jebkurai valstij, neatkarīgi no tās politiskās ideoloģijas. Līdzīga nostāja ir izveidojusies saistībā ar pornogrāfiska rakstura informāciju, kura vairākumā pasaules valstu ir cenzēta, tā veidojot kopīgu nostāju un iespēju cīņai ar prettiesisko darbību.

Tagad, kad internets ir pieejams visiem un jebkurā vietā, ir nepieciešams apdomāt iespēju bloķēt iespēju bērniem piekļūt pie kaitīgas informācijas. Piemēram, ASV 1996.gada Pieklājīgās komunikācijas akts (Communications Decency Act 1996) paredz saukt pie kriminālatbildības ikvienu, kurš nepiedienīga rakstura materiālus izvieto internetā, zinot, ka šo materiālu var redzēt arī persona, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem.[29]

Kā starptautiskai sabiedrībai būtu iespējams veiksmīgi un efektīvi apkarot bērnu pornogrāfijas izplatību?

Piemēram Francijas prezidenta sieva Bernadete Širaka rīkoja pasaules sievu tikšanos, lai veicinātu starptautisku sadarbību cīņā pret bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos internetā. Pašreizējā situācijā šo cīņu apgrūtina valstīs noteiktie atšķirīgie likumi. Pagājušā gadā Starptautiskā pazudušo un ekspluatēto bērnu centra sagatavotajā ziņojumā teikts, ka 95 valstīs nav noteikti nekādi likumi, kas ierobežotu bērnu pornogrāfiju. Šādā situācijā pedofilu tīklu vadītāji var izvietot bērnu pornogrāfijas materiālus valstīs, kur nav attiecīga tiesiskā regulējuma. [30]

Igaunijas Tieslietu ministrijā tiek gatavots likumprojekts, kas paredzētu veidot valstī esošo pedofilu reģistru. Tas ļautu sekot notiesātajiem pedofiliem līdz pat viņu mūža beigām. Citviet Eiropā šāds reģistrs ir brīvi pieejams, un ikviens var saņemt informāciju par cilvēkiem, kas var apdraudēt bērnus.

Lielbritānijas Bērnu izmantošanas un virtuālās vides aizsardzības centra speciālists Robs Vils tikās ar Latvijas policijas pārstāvjiem, lai pārliecinātu likumsargus sekot Apvienotās Karalistes piemēram, ieviešot seksuālo noziedznieku reģistru. Vils R. neslēpa, ka Lielbritānijas reģistrs var sekmīgi darboties tikai tad, ja līdzīgi reģistri ir arī pārējās Eiropas Savienības valstīs. Lielbritānijā seksuālie noziedznieki nedrīkst izmantot internetu, kā arī ieņemt noteiktus amatus, kuros viņi varētu nonākt saskarē ar bērniem. [31]

Joprojām starptautiskā sabiedrība cenšas izveidot vispārēju interneta tiesisko regulējumu, kas būtu saistošs visām pasaules valstīm. ANO konferencē 2006.gadā Atēnās tika pieņemts lēmums veidot interneta tiesību bilu (internet bill of rights), kas valstīm veidotu kopēju nostāju cīņai ar kibernoziegumiem un neļautu valstīm noteikt interneta ierobežojumus, kas varētu būt pretrunā vispārējām cilvēktiesībām.[32]

Filed under tiesības kibertelpā |