Starptautisko kibernoziegumu tiesiskā regulējuma problēmjautājumi

Tā kā šī elektroniskā komunikācija pārkāpj ģeogrāfiskās robežas, tad virtuālo pasauli no reālās pasaules atdala izveidotās jaunās robežas, tādas kā ekrāni un paroles.

Situācijās, kad internets tiek izmantots noziedzīgos nolūkos, ļoti bieži rodas gadījumi, kad dators, uz kura atrodas informācija, kļūst par neatļautas piekļuves objektu no ārvalstīs esošiem noziedzniekiem. Pamatā vairākums valstu nosaka, ka nozieguma izdarīšanā tiek pielietoti tās valsts likumi, kurā atrodas persona, kuru izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.[1]

Cilvēki, kuri izmanto kibertelpu vienlaikus, atrodas gan reālajā pasaulē, gan kibertelpā. Bet vai darbība ar Interneta lapu(Web) nozīmē, ka persona, kura darbojas ar šo lapu, ir pakļauta visām tām valstu jurisdikcijām, kurās ir pieejama šī lapa? Lai varētu izprast kibertelpas jurisdikciju, ir jāskata teritoriālās suverenitātes jēdziens, kas nosaka iespēju realizēt tiesiskās darbības suverēnas valsts teritorijā. Vai var runāt par jurisdikcijas teritoriālo principu kibertelpā?

Kā norāda U.Ķinis, tad atbildi uz šo jautājumu nesniedz ne nacionālās, ne arī starptautiskās tiesības. Ir grūti atrast tādu vietu uz zemeslodes, kur nebūtu iespējams pieslēgties Internetam. Šim pieslēgumam nav nepieciešamas stacionāras iekārtas, jo pietiek ar satelīta telefonu un portatīvo datoru, lai varētu pieslēgties Internetam no tuksneša, tundras vai okeānā peldoša, nereģistrēta plosta, kuģa, laivas vai ārpus jebkuras valsts jurisdikcijas esošas salas utt.[2]

Lielbritānijas 1990. gadā pieņemtais datoru noziedzīgās izmantošanas akts (Computer Misuse Act) satur praktiska rakstura noteikumus, kā risināt jurisdikcijas problēmas par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā.[3] Šajā aktā par kibernoziegumu jurisdikcijas pamatu tiek ņemts noziedzīgā nodarījuma izdarītāja domicils. Šis datoru noziedzīgais izmantošanas akts nenosaka jurisdikciju tiem noziegumiem, kas izdarīti ārpus Lielbritānijas teritorijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 4.pantu par Krimināllikuma spēku ārpus Latvijas teritorijas, teorētiski var noteikt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem kibertelpā, ja tie ir paveikti, noziedzīga nodarītāja izdarītājam atrodoties citas valsts teritorijā. Taču sodu var noteikt ar nosacījumu, ja Latvijas likumi paredz kriminālatbildību par šādu darbību. Bet ko darīt situācijās, ja noziedzīgā nodarījuma sekas ir radušās Latvijas Republikas teritorijā, bet persona, kas izdara noziegumu, atrodas teritorijā, kurā nav noteikta atbildība par izdarīto kibernoziegumu? Piemēram, pašreiz notiek tehniski darbi, lai 2009.gadā internets būtu pieejams arī Antarktīdas teritorijā.[4] Kā tad būs risināmi jautājumi, kas saistīti ar izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kibertelpā, kas izdarīti ar interneta starpniecību no Antarktīdas teritorijas?

Antarktīdai ir īpaši neitrāla, nemilitāra teritorija ko paredz 1959. gada līgums par Antarktīdu. Tāpēc joprojām neatrisināta ir valstu jurisdikcijas problēma Antarktīdas teritorijā. Šī problēma ir izskaidrojama ar to, ka, izstrādājot līgumu par Antarktīdu, bija divas pieejas. No vienas puses, valstis, kuras pretendēja uz kādu daļu no Antarktīdas teritorijas (Argentīna, Čīle u.c.) atbalstīja līgumā nostiprināt teritoriālās jurisdikcijas principu. No otras puses, lielākā daļa valstu (ASV, PSRS, Beļģija u.c.) vēlējās līgumā nostiprināt pavalstniecības principu. Līguma VIII nodaļā bija noteikts, ka zinātnieki un to pavadošais personāls ir pakļauts tās valsts jurisdikcijai, kuras valsts pilsonība viņiem ir. Tas tika darīts tā iemesla dēļ, ka Antarktīdā bieži notiek apmaiņas starp valstīm ar zinātnisko personālu. Bet līgums neattiecas uz personām, kas nav minētas līguma VIII nodaļā, piemēram, tūristiem. Tāpēc līgums ļauj katrai valtij pēc saviem ieskatiem noteikt jurisdikciju pār personām, kuras nav minētas līgumā.[5] No šī līguma par Antarktīdu izriet, ka personas, kuras izdara noziedzīgos nodarījumus ir pakļautas savas pilsonības valsts jurisdikcijai. Un ja šīs valsts krimināltiesībās nav paredzēta atbildība par kibernozieguma izdarīšanu, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs var izvairīties no soda par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu.

ASV zinātnieki D.Posts, D.Džonsons u.c. uzskata, ka tīkla pasaule (Networld) mazāk paļausies uz teritoriālās jurisdikcijas principu, bet vairāk gan uz pašizveidoto kopienu regulējumu, ko dēvē par kiberkopienas jurisdikcijas modeli. Kaut gan cits ASV profesors M.Vivants uzskata, ka atteikšanās no teritoriālās jurisdikcijas principa ir iluzora ideja. Problēma ir tā, ka kibertelpa saistīta ar vairākām teritoriālām jurisdikcijām vienlaikus. Šīs problēmas risinājums varētu būt teritoriālā principa piemērošana, piešķirot tam plašāku jēgu vai, piemēram, piemērojot subsidiaritātes principu, tas ir, sadalot kompetences jomas. Piemēram, Eiropas Savienības valstu kibertelpā var darboties kompetences sadalījums saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktos apstiprinātiem kompetences sadales principiem, proti, daļa lietu var būt Eiropas tiesas jurisdikcijā, bet daļa – nacionālo tiesu jurisdikcijā. Kā tas ir redzams no ES dokumentiem par kibernoziegumu apkarošanu, tad ES perspektīvā plāno pievērst lielu uzmanību tam, lai dalībvalstīs tiktu noteiktas vienotas un vienkāršotas pārrobežu datorsistēmu pārmeklēšanas procedūras. Tas nepieciešams, lai, izmeklējot pārnacionālos kibernoziegumus, ES valstīs būtu izstrādāta precīza un skaidra procedūra, kas izslēgtu strīdus par izmeklēšanas piekritību un nodrošinātu efektīgu starptautisko sadarbību krimināllietās.[6]

Austrālijas 2001.gada Kibernoziegumu aktā (Cybercrime act) noteikts, ka jurisdikcija par kibernoziegumu izdarīšanu ir gadījumos, kad noziegums ir izdarīts Austrālijas teritorijā, uz jūras vai gaisa kuģiem, kas reģistrēti Austrālijā, vai nozieguma sekas pilnīgi vai daļēji ir jūtamas Austrālijas teritorijā, jūras vai gaisa kuģiem.[7]

Interesantu publisku pasākumu uzsākuši PirateBay.org (interneta vietne, kur ir iespējams iegūt ar autortiesībām aizsargātus produktus, pārkāpjot autortiesību likumus) vāc ziedojumus, lai nopirktu kādu mazu salu (HM Fort) netālu no Anglijas krastiem. Salai nav savas politiskās valdības, tāpēc PirateBay.org mērķis ir netraucēti turpināt savu prettiesisko darbību, nepakļaujoties nevienas valsts jurisdikcijai.[8]

Iespējams, ka šis PirateBay.com izteikums ir populistisks ar mērķi sevi popularizēt, bet šis gadījums tomēr izsaka nopietnus draudus starptautiskajām krimināltiesībām, jo, ja valsts nacionālā līmenī nevēlas tiesiski regulēt intelektuālo īpašumu, tad nevienai citai valstij nav tiesību to ierobežot un iespaidot. Protams, ka ir dažādas metodes, kā varētu ierobežot šādas „pirātu salas”, nepiegādājot elektrību, bloķējot finansu darījumu kontus utt.. taču šis gadījums tomēr skaidri parāda, ka starptautiskai sabiedrībai būtu nepieciešams vienoties par izdarīto kibernoziegumu jurisdikciju. Pēc vairums ārvalstu zinātnieku viedokļa, starptautiskai sabiedrībai pieņemamākais būtu seku princips.

Situācijās, kad darbība, kas notikusi vienā valsts teritorijā, rada kaitējumu otras valsts teritorijā esošiem objektiem var tikt piemērots seku princips. Ar šādiem objektiem saprot:

• valstu suverenitāti un citas nacionālās intereses;
• valstī dzīvojošo iedzīvotāju, tas ir, pilsoņu, bezvalstnieku, citu valstu pilsoņu, kopumu un tiem piederošo kustamo, nekustamo mantu un to mantiskās un nemantiskās tiesības;
• valsts teritorijā reģistrētās juridiskās personas un to kustamo un nekustamo mantu, kā arī šo personu mantiskās un nemantiskās tiesības.[9]

Katra valsts likuma ietvaros vēlas kontrolēt savā teritorijā esošo iedzīvotāju darbību, lai nepieļautu jebkāda veida tiesiko nihilismu. Valstis vēlas kontrolēt arī Interneta saturu, kas ir pieejams iedzīvotājiem valsts teritorijā. Vienīgi paliek aktuāls jautājums, vai Interneta informatīva satura ierobežošana nav pretrunā vispārējām cilvēktiesībām? Bez šaubām, nedrīkst pieļaut, ka globālajā masu medijā būtu iespējamas prettiesiska rakstura informācijas izvietošana. Bet katra valsts pati nosaka, kāda informācija viņai (iedzīvotājiem) nav pieņemama un var tikt atzīta par sodāmu. Kā viens no jaunākajiem un nopietnākajiem kibernoziegumiem ir ieguvis apzīmējumu kiberterorisms.

Organizācijas G-8[10] dalībvalstis ir aicinājušas cīņu pret terorismu izvirzīt par absolūtu prioritāti visām pasaules valstīm, veikt profilaktiskus pasākumus pret terorismu, arī kavēt teroristu un to atbalstītāju aktivitātes, nepieļaut vardarbību un terorismu atbalstošu fondu veidošanu, kā arī informāciju par ieroču tirdzniecību. Patiesībā dalībvalstu līderi aicinājuši uz cenzūras izveidošanu nacionālo drošības interešu aizsardzības nolūkā. Dažādās interneta lapās ir sīki izklāstīts, kā izveidot vienkāršus masu iznīcināšanai paredzētus ieroču modeļus. Interneta lappusēs ikviens var atrast nepieciešamo informāciju, kā izgatavot vienkāršu, bet pietiekami jaudīgu spridzekli vai vēstuļu bumbu, kā ieprogrammēt vīrusu, kas spējīgs pilnīgi vai daļēji sabojāt datorsistēmas un ne tikai tās.[11]

Piemēram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) informācijas drošības tehniskā centra direktors, ģenerālis L.Volfs kā trīs galvenos draudus starptautiskai drošībai min kodolieročus, terorismu un kiberterorismu.[12]

Eiropas Savienības Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas paziņojumiem Padomei un Eiropas Parlamentam Terora aktu novēršanā, pilnībā atzīst faktu, ka tāds teroristu uzbrukums kā kiberterorisms ietver milzīgu risku vitāli svarīgām infrastruktūrām.[13]

Viena no problēmām veiksmīgai cīņai ar starptautisko kiberterorismu ir tāda pati kā cīņai ar terorismu - definīcijas trūkums. Kamēr skaidri nevar identificēt draudu būtību, ir grūti cīnīties starptautiskā arēnā.

Veiksmīgu kiberterorisma definīciju sniedz Gabriels Veimans (Gabrie Weimann): Kiberterorisms ir kibertelpas un terorisma konverģence. Tas veido prettiesiskus uzbrukumus un uzbrukuma draudus datoriem, tīkliem un informācijas vietnēm ar politisko vai sociālo mērķi iebiedēt valstu vadības vai tās iedzīvotājus. Nopietni uzbrukumi vitāli svarīgām infastruktūrām var tikt uzskatīti par kiberterorismu.[14]

ASV valdības un militārie objekti ir vieni no iecienītākajiem kibernoziedznieku uzbrukuma mērķiem. Tiek uzskatīts, ka viens no bīstamākajiem uzbrukumiem ASV aizsardzības ministrijas datorsistēmām notika tālajā 1987.gadā. Septiņpadsmitgadīgs urķis[15] (hacker) piekļuva ASV failu sistēmai, kura ir atbildīga par ASV gaisa spēku „Robbins” raķešu kontroli. Viņa klātbūtni atklāja tikai pēc tam, kad jau tika nokopēts programmnodrošinājums, kura cena tika novērtēta 1,2 miljonu ASV dolāru.[16]

Patreiz daļai NATO karavīru jau tagad pavēles piesūta uz tādu kā plaukstdatoru, kur tiek atsūtīta arī karte ar veicamo maršrutu, ienaidnieku atrašanās vietām un vēl daudz ko citu, par ko izstādē (izstāde norisinājās Rīgā 2006.gada novembrī, NATO samita laikā), tā vien šķita, noklusēja. Tikpat labi šo vai līdzīgu informāciju varētu pārtvert teroristi un nosūtīt karavīriem jau pavisam citu karti un citus uzdevumus. Kā norāda NATO armijas tehnoloģiju izstādes [NATO samita laikā, Rīgā] prezentētājs Rolfs Šivons, šobrīd kaut vai tajā pašā Afganistānā NATO pretinieki nav tik izglītoti jaunajās tehnoloģijās, tāpēc pagaidām kiberterorisma draudi nav pārāk reāli. Taču, viņaprāt, nākotnē gan situācija varētu mainīties.[17]

Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski  kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus. Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.[18]

Manā skatījumā, starptautiskajai sabiedrībai būs sarežģīti atrast konsensu kiberterorisma definīcijas izveidē, jo pat ASV tiesa, kurai ir liela prakse kibernoziegumos, notiesāja urķi Džozefu Kolonu (Joseph Colon) tikai ar sešu mēnešu mājas arestu par nesankcionētu iekļūšanu Federālās Izmeklēšanas Biroja(FIB) datu bāzē. Urķis nokopējis 38 000 darbinieku paroles un glabājis tās savā mājas datorā. Tiesnesis lēmumu pamatoja ar Džona Kolona nesavtīgiem nolūkiem paroļu kopēšanā, jo Kolons nebija paroles nekādā veidā izmantojis un nesankcionētā iekļūšana tika klasificēta kā testēšana.[19] Tāpēc sarežģītākais ir nošķirt lietderīgu neatļautu piekļuvi datiem no vienkāršas ielaušanās datu sistēmā. Jo, piemēram, Losandželosā ar 27 mēnešu ieslodzījumu tika notiesāts šīs pašas pavalsts tiesnesis Ronalds Kleins interesē par bērnu pornogrāfiju. Tiesas prāva pret Kleinu tika ierosināta pēc tam, kad iesniegumu policijai bija uzrakstījis kanādiešu urķis Breds Vilmans. Urķim bija izdevies iekļūt tiesneša datorā, kurā viņš atrada pornogrāfiskus materiālus, kuros atainoti nepilngadīgi zēni. Neraugoties uz to, ka urķis tiesneša datorā bija ielauzies nelikumīgi, viņš tika atbrīvots no jebkādas atbildības un tiesā uzstājās kā galvenais apsūdzības liecinieks.[20]

Pētot Vidusāzijas valstu likumus saistībā ar noziegumiem, kas saistīti ar datorkaitnīecību, ievēroju, ka tikai Uzbekistānas kriminālkodeksā atsevišķi nav izdalīti kibernoziegumi, bet iekļauti 3.sadaļā pie ekonomiskiem noziegumiem, tās 10.nodaļas (sveša īpašuma zādzība) 174.pantā „Pārkāpumi informācijas tiesībās” nosakot, ka nesankcionēta piekļuve datiem, šādu datu dzēšana, kopēšana vai datorvīrusu vaidošana un izplatīšana ir krimināli sodāma, un maksimālās paredzamās soda sankcijas ir trīs gadu ieslodzījums.[21] Manā skatījumā Uzbekistānas krimināltiesiskā sistēma starptautiskiem kibernoziegumu izdarītājiem ir viena no labākajām valstīm, jo paredz „maigākos” sodus par izdarītajiem kibernoziegumiem.

Cīņa ar pornogrāfijas izplatīšanu sākotnēji tika realizēta ar nacionālo tiesību aktu palīdzību. Taču, šai parādībai iegūstot starptautisku raksturu, starptautiskajai sabiedrībai radās nepieciešamība izstrādāt un pieņemt speciālus līgumus tās ierobežošanai, un 1910.gada maijā Parīzē tika noslēgta Starptautiska vienošanās par cīņu ar pornogrāfisku izdevumu izplatīšanu. Bez šī līguma patlaban spēkā ir Ženēvas 1923.gada Starptautiskā konvencija par pornogrāfisko izdevumu un tirdzniecības ar tiem novēršanu un tās 1947.gada Protokols.[22]

Kā jau iepriekš rakstīju, pasaulē ir zināmi aktīvi mēģinājumi reglamentēt un cenzēt interneta darbību. Internetā ir apmēram 2 miljoni lapu ar pornogrāfiska rakstura informāciju. To skaits nevis samazinās bet ar katru gadu, neskatoties uz preventīviem pasākumiem, palielinās. Bērnu pornogrāfija ir tas informācijas objekts, kuru nepieļauj nevienas valsts likumdevējs. Visās valstīs par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu ir paredzēta kriminālatbildība.[23]

Pēc FIB preses sekretāra vārdiem, ik brīdi interneta tiešsaitē atrodas 500 000 līdz 750 000 cilvēku, kuru mērķis ir noziedzīga nodarījuma izdarīšana globālajā tīmeklī, un lielākā daļa noziedzīgo nodarījumu ir saistītaa ar bērniem.[24]

Viens no mēģinājumiem ierobežot pornogrāfiska satura materiālus internetā ir ierosinājums ICANN[25] izveidot virsdomēnu (.xxx), kas nepārprotami apzīmētu vienības, kuru informācija ir domāta tikai pieaugušajiem. Jau vairāk nekā sešus gadus norisinās diskusijas par šāda virsdomēna izveidi, bet pēdējā sanāksmē ICANN valde nobalsoja pret šāda virsdomēna izveidi, kā iemeslu minot, ka nacionālo valstu likumiem vajag noteikt informācijas kontroles noteikumus.[26]

Domāju, ka virsdomēns .xxx tikai veicinātu un vienkāršotu valstu kontroli pār pornogrāfiska satura informāciju internetā. Šādā veidā būtu iespējams vienkāršāk bloķēt piekļuvi pornogrāfiska satura informācijai un starptautiskai sabiedrībai būtu iespēja tiesiski kontrolēt nelegāla rakstura materiālu internetā.

Eiropas Savienības valstis ir uzsākušas aktīvu cīņu ar nelegālu pornogrāfisku materiālu izvietošanu internetā. Piemēram, Vācijas tiesa piesprieda uzņēmuma, kurš piegādā internetu (Internet Service Provider), vadītājam 2 gadu ieslodzījumu par pornogrāfisku materiālu necenzēšanu. Un pašreiz interneta piegādātājiem ir strikti jāseko līdzi materiāliem, kurus viņi piegādā klientiem – interneta lietotājiem.[27]

Lielākā problēma, kas skar cīņu ar kiberterorismu un pornogrāfiju ir grūtība nošķirt legālu cenzūras nepieciešamību no valsts patvaļas. Piemēram, ANO Starptautiskā pakta „Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 19.pantā ir teikts: „Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem.” Šādas tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām. Katra valsts pati var noteikt, kāda veida informācija ir prettiesiska tās teritorijā. Lai nepieļautu administratīvo un birokrātisko institūciju patvaļu informācijas ierobežošanā, būtu nepieciešams veidot neatkarīgu Internet ombudu. Piemēram, Masačūsetsā ir uzsākts projekts pie neatkarīga interneta ombuda institūcijas izveides (The Online Ombuds Office), lai interneta vidē tiktu ievērotas tiesiskās normas.[28]

Būtu nepieciešams izveidot noteiktu starptautiskās sabiedrības nostāju par informāciju, kura var tikt uzskatīta par kaitīgu jebkurai valstij, neatkarīgi no tās politiskās ideoloģijas. Līdzīga nostāja ir izveidojusies saistībā ar pornogrāfiska rakstura informāciju, kura vairākumā pasaules valstu ir cenzēta, tā veidojot kopīgu nostāju un iespēju cīņai ar prettiesisko darbību.

Tagad, kad internets ir pieejams visiem un jebkurā vietā, ir nepieciešams apdomāt iespēju bloķēt iespēju bērniem piekļūt pie kaitīgas informācijas. Piemēram, ASV 1996.gada Pieklājīgās komunikācijas akts (Communications Decency Act 1996) paredz saukt pie kriminālatbildības ikvienu, kurš nepiedienīga rakstura materiālus izvieto internetā, zinot, ka šo materiālu var redzēt arī persona, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem.[29]

Kā starptautiskai sabiedrībai būtu iespējams veiksmīgi un efektīvi apkarot bērnu pornogrāfijas izplatību?

Piemēram Francijas prezidenta sieva Bernadete Širaka rīkoja pasaules sievu tikšanos, lai veicinātu starptautisku sadarbību cīņā pret bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos internetā. Pašreizējā situācijā šo cīņu apgrūtina valstīs noteiktie atšķirīgie likumi. Pagājušā gadā Starptautiskā pazudušo un ekspluatēto bērnu centra sagatavotajā ziņojumā teikts, ka 95 valstīs nav noteikti nekādi likumi, kas ierobežotu bērnu pornogrāfiju. Šādā situācijā pedofilu tīklu vadītāji var izvietot bērnu pornogrāfijas materiālus valstīs, kur nav attiecīga tiesiskā regulējuma. [30]

Igaunijas Tieslietu ministrijā tiek gatavots likumprojekts, kas paredzētu veidot valstī esošo pedofilu reģistru. Tas ļautu sekot notiesātajiem pedofiliem līdz pat viņu mūža beigām. Citviet Eiropā šāds reģistrs ir brīvi pieejams, un ikviens var saņemt informāciju par cilvēkiem, kas var apdraudēt bērnus.

Lielbritānijas Bērnu izmantošanas un virtuālās vides aizsardzības centra speciālists Robs Vils tikās ar Latvijas policijas pārstāvjiem, lai pārliecinātu likumsargus sekot Apvienotās Karalistes piemēram, ieviešot seksuālo noziedznieku reģistru. Vils R. neslēpa, ka Lielbritānijas reģistrs var sekmīgi darboties tikai tad, ja līdzīgi reģistri ir arī pārējās Eiropas Savienības valstīs. Lielbritānijā seksuālie noziedznieki nedrīkst izmantot internetu, kā arī ieņemt noteiktus amatus, kuros viņi varētu nonākt saskarē ar bērniem. [31]

Joprojām starptautiskā sabiedrība cenšas izveidot vispārēju interneta tiesisko regulējumu, kas būtu saistošs visām pasaules valstīm. ANO konferencē 2006.gadā Atēnās tika pieņemts lēmums veidot interneta tiesību bilu (internet bill of rights), kas valstīm veidotu kopēju nostāju cīņai ar kibernoziegumiem un neļautu valstīm noteikt interneta ierobežojumus, kas varētu būt pretrunā vispārējām cilvēktiesībām.[32]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)

Internets kā medijs

Internets ir jaunākais medijs, par kura nozīmi reklāmas nozarē kādu laiku valdīja visai skeptisks viedoklis un šaubas par jaunizveidoto portālu un vortālu dzīvotspēju. Taču pagāja tikai daži gadi, un izrādījās, ka tie ir izcīnījuši nozīmīgu vietu gan mediju, gan reklāmas vidē.
Pat lielākajiem skeptiķiem jāatzīst, ka internets ir spējis būtiski mainīt cilvēku ieradumus. Arvien pieaug interneta nozīme ikdienas informācijas plūsmā. Gadu no gada ne tikai strauji palielinās kopējais interneta lietotāju skaits, bet arī arvien vairāk cilvēku izvēlas internetu par galveno informācijas avotu. Sākt un beigt dienu ar ielūkošanos iecienītākajā portālā – tas jau ir ieradums noteiktam un visai plašam cilvēku lokam.
Statistika liecina, ka jau 2004. gada nogalē trīs no katriem desmit Latvijas iedzīvotājiem ir iepazinuši interneta piedāvātās iespējas, gandrīz puse no tiem savu ikdienu vairs nespēj iedomāties bez dzīves “tīklā”. Protams, pirmajā brīdī tas neizklausās pārāk iespaidīgi, un diemžēl tehniskais progress joprojām gājis secen daļai valsts teritorijas, kur var tikai sapņot pat par pašām vienkāršākajām iespējām pieslēgties pasaules informācijas tīmeklim. Taču ne jau vienmēr spēks ir skaitā. Izrādās, ka tehniskās un arī psiholoģiskās barjeras ir labi nosacījumi ļoti interesantas un specifiskas auditorijas atlasei.
Gados jauni un izglītoti cilvēki atbildīgos un labi apmaksātos amatos, vai neizklausās vilinoši? Speciālisti, vidējā un augstākā līmeņa vadītāji, uzņēmēji – izrādās, internets ir viens no labākajiem veidiem, kā sasniegt šo daudziem reklāmdevējiem tik kārdinošo un grūti sasniedzamo auditoriju.
Taču apmeklētāju kvalitāte nav vienīgais, kas reklāmdevējiem arvien biežāk liek izšķirties par labu internetam, nevis tradicionālajiem medijiem. Līdz ar interneta attīstību reklāma ir ieguvusi jaunu elpu un ļāvusi pavisam citādi palūkoties uz līdz šim izmantotajiem reklāmas efektivitātes rādītājiem. Pilnīgi unikāla ir iespēja iesaistīt patērētāju, likt līdzdarboties.
Sekot līdzi reklāmas kampaņas gaitai tūlīt un uzreiz, nekavējoties saņemt datus par potenciālo klientu interesi, nepieciešamības gadījumā dažu stundu laikā veikt izmaiņas – tas ir tikai minimums, ko jau tagad iespējams (un vajag!) izmantot, izvietojot reklāmu internetā.
Sākotnēji interneta reklāma attīstījās stihiski un bija specifiskiem terminiem pārpilna, atbaidot reklāmdevējus ar savu neparedzamību un sarežģītību. Patlaban jau ir izveidojušies noteikti nozares standarti, kas nenoliedzami padara to pārskatāmāku un saprotamāku. Apjomīgi un regulāri auditorijas pētījumi ļauj labāk izprast jauno mediju īpatnības un veikt precīzāku mērķauditorijas atlasi.
Lai gan tās vēsture ir samērā neilga, reklāma internetā jau ir piedzīvojusi ne vienu vien evolūcijas pavērsienu. Jāatzīmē, ka reklāma un kopējā informācijas plūsma atrodas cieši blakus, taču šo efektu nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi. Par laimi, arvien vairāk tiek domāts par to, kā ievērot gan lasītāju, gan reklāmdevēju intereses, izvairoties no agresīviem reklāmas formātiem. Tā vietā nāk radošāki un atjautīgāki veidi, kā piesaistīt lasītāju uzmanību. Jau patlaban pieejamie tehniskie risinājumi ļauj apgalvot, ka internetā iespējams realizēt visplašākās radošās ieceres. Jācer, ka nav tālu arī diena, kad kolēģi kafijas pauzē apspriedīs ne tikai jaunākos un smieklīgākos TV reklāmas klipus, bet arī šorīt redzēto savdabīgo reklāmas banneri. Tieši asprātīgi un radoši risinājumi joprojām tiek pārāk maz izmantoti.
Arī par interneta reklāmu kopumā varam apgalvot to pašu – daudziem vēl joprojām tā ir lielā iespēja. Tas ir šodien. Rīt tā jau var būt garām palaistā iespēja.

Egmonts Gržibovskis
a/s “DELFI” reklāmas daļas vadītājs

informācija ņemta no lra.lv

Filed under Interneta reklāma | Comment (0)

Japānā likums stingrāk regulēs reklāmas sūtījumus

Japānas parlaments pieņēmis labojumus likumā par masveida reklāmas e-pasta sūtījumiem. Tagad reklāmas sūtījumi šajā valstī ir atļauti tikai ar iepriekšēju saņēmēja piekrišanu. Pārkāpējiem draud liela soda nauda – līdz 30 miljoniem jēnu.

Līdzšinējais japāņu likums par elektroniskajiem sūtījumiem - Law on the Regulation of Transmission of Specified Electronic Mail – stājās spēkā 2002. gadā. Šis likums reklāmas sūtītājam lika vēstulē norādīt savu kontaktinformāciju un sūtījuma tēmu “Unsolicited advertisement” (neprasīta reklāma). 2005. gadā likumā ieviesa izmaiņas, kas surogātpasta izplatīšanu kvalificēja kā kriminālnoziegumu, par kuru jāmaksā soda nauda līdz 1 miljonam jēnu un maksimāli uz 1 gadu jāiet cietumā.

Tagadējie labojumi izvirza vēl stingrākas prasības reklāmas sūtītājiem un draud ar vēl bargākiem sodiem. Tā kā 90% surogātpasta Japānā pienāk no ārzemēm, likuma papildinājums liek Iekšlietu un Telekomunikāciju ministrijām tādos gadījumos lūgt citu valstu likumsargu palīdzību. Japānas varas iestādes cer, ka attiecīga informācijas apmaiņa un sadarbība ar citām valstīm ļaus saukt pie atbildības arī tos pārkāpējus, kuri nedzīvo Japānā.

informācija ņemta no antivirus.lv

Filed under Interneta reklāma, tiesības kibertelpā | Comment (0)

Latvijā interneta reklāmas tirgus daļa turpina pieaugt

Latvijā interneta reklāmas tirgus daļa strauji pieaug un palielināsies arī turpmāk, ceturtdien Latvijas Reklāmas asociācijas gada konferencē sacīja interneta portāla “Inbox” valdes loceklis Andris Griķis.
Viņš pastāstīja, ka Latvijā interneta reklāmas izaugsmi veicina interneta lietotāju skaita pieaugums un interneta pārklājuma attīstība. Tādējādi interneta pieslēgums patlaban pieejams tādās vietas, kur iepriekš nav bijis, klāstīja Griķis.
Ņemot vērā interneta izplatību, uzņēmums prognozē, ka interneta reklāmas tirgus daļa no kopējā mediju reklāmas tirgus pieaugs un šogad veidos 8,3%, 2009.gadā - 9,5%, bet vēl gadu vēlāk - 11%.
Latvijas kopējais mediju reklāmas tirgus pērn pieaudzis par 24% un bija 93,94 miljoni latu. Pērn lielāko daļu no kopējā reklāmas tirgus aizņēma reklāma televīzijā - 34,9%, reklāma avīzēs - 22%, reklāma žurnālos - 17,3%. Savukārt reklāma internetā pērn pieaugusi par 81% un sasniedza 5,889 miljonus latu. Tā veidoja 6,3% kopējā reklāmas tirgus.

Informācija ņemta no BNS

Filed under Interneta reklāma, Statistika | Comment (0)

Lietotāju skaits portāliem 2008.gada aprīlī

Latvijas interneta mājaslapai inbox.lv aprīlī bija visvairāk - 769 168 - unikālo lietotāju, liecina pētījumu kompānijas “Gemius” dati.Pētījums atklāj, ka otrs populārākais Latvijas portāls pēc unikālajiem lietotājiem aprīlī bija draugiem.lv, kuru lietoja vairāk nekā 640 tūkstoši unikālo lietotāju.  Seko delfi.lv, kuru aprīlī skatīja vairāk nekā 577 tūkstoši unikālo lietotāju, un ss.lv ar vairāk nekā 539 tūkstošiem unikālo lietotāju mēnesī.Piektais lielākais Latvijas interneta portāls pēc unikālajiem lietotājiem aprīlī bija tvnet.lv, ko mēnesī apmeklēja aptuveni 431 tūkstotis unikālo lietotāju, kam seko one.lv ar vairāk nekā 419 unikālajiem apmeklētājiem, bet Latvijas elektroniskā sakaru sniedzēja “Lattelecom” uzziņu dienesta 1188 interneta lapai aprīlī bija vairāk nekā 332 tūkstoši unikālo apmeklētāju. Latvijas interneta portālam boomtime.lv aprīlī bija aptuveni 237 tūkstoši unikālo lietotāju, bet reklama.lv mēnesī izmantoja gandrīz 232 tūkstoši unikālo lietotāju. Šai interneta lapai seko Latvijas interneta portāls videogaga.lv ar aptuveni 155 tūkstošiem unikālo lietotāju, liecina “Gemius” dati.

Savukārt visvairāk apmeklētā Latvijas interneta mājaslapa aprīlī joprojām bija draugiem.lv, kas mēnesī skatīta aptuveni 645 miljonus reižu. Otrs visvairāk skatītais Latvijas interneta portāls 2008.gada aprīlī bija one.lv, kas apmeklēts vairāk nekā 255,524 miljonus reižu, tam ar aptuveni 182,531 miljoniem apmeklējumu seko inbox.lv, bet ss.lv aprīlī apmeklēts vairāk nekā 181,207 miljonus reižu.
Piektais visbiežāk aplūkotais Latvijas interneta portāls aprīlī bija delfi.lv ar aptuveni 54,045 miljoniem apmeklējumu, kam seko boomtime.lv ar nepilnu 46,844 miljonus reižu pārlūku un face.lv ar vairāk nekā 36,911 miljonu reižu apmeklējumu. Erotiska satura portāls seksam.lv aprīlī skatīts aptuveni 35 miljonus reižu, tvnet.lv - aptuveni 30,519 miljonus reižu, bet portāls reklama.lv - aptuveni 21 miljonu reižu.
“Gemius” norāda - ja 2008.gada marta rezultātus salīdzina ar aprīļa rādītājiem, tad pēc unikālo lietotāju skaita mēnesī deviņiem no desmit labākajiem portāliem lietotāju skaits palielinājies, bet interneta lapai videogaga.lv - samazinājies.

“Gemius” informē, ka aprīlī salīdzinājumā ar martu apmeklējumu skaits sešām populārākajām interneta mājaslapām samazinājies, bet interneta lapām - boomtime.lv, seksam.lv, tvnet.lv un reklama.lv - palielinājies.

Informācija ņemta no BNS

Filed under Statistika | Comment (0)

Kibernoziegumu raksturojums

Mūsdienās grūti iedomāties tādu uzņēmējdarbības vai valsts parvaldes institūcijas darbības jomu, kas kaut kādā vaidā nebūtu atkarīga no dažādiem informācijas tehnoloģiju (IT) resursiem. Turklāt pasaulē vērojama pieaugoša tendence gan valsts pārvaldi, gan uzņēmējdarbību sistēmiski saistīt ar elektroniskās informācijas apstrādi, pārraidi un uzglabāšanu. Tas nozīmē, ka uzņēmuma netraucēta efektīva darbība būtiski atkarīga no tā, cik stabili, kvalitatīvi un droši ir lietotie IT risinājumi. Liela daļa elektronisko sakaru notiek tieši starptautiskā līmenī. Vispārīgās tendences rāda, ka ar katru gadu pieaug noziegumu skaits, kas ir izdarīti datortīklos.

Noziedzīgo nodarījumu datortīklos starptautisko raksturu nosaka tas, ka to izdarīšanai tiek izmantota kibernētiskā telpa – datorpasaule, ko aptver datora savienojums ar ārējiem datortīkliem un komunikācijām, proti, globāls masu mēdijs, kas savieno cilvēkus, institūcijas, korporācijas un valdības visā pasaulē.[1]

Bet kas īsti ir kibertelpa? Šis populārais termins tieši sakrīt ar terminu digitālā pasaule (digital world). Tas precīzi apraksta jaunu vidi un dimensiju, kura ir pretstatā fiziskai realitātei. Ar jēdzienu kibertelpa vispārēji tiek aprakstīts globālais datortīkls, kas darbojas telekomunikāciju infrastruktūrā, lai pārraidītu elektroniskos ziņojumus.[2]

Starptautiskos speciālistus uztrauc interneta kaitīgā un nelikumīgā satura neierobežota izplatība un sekas, ko var radīt šīs vides ietekme uz sabiedrību. Tā kā internetam nav ģeogrāfisku robežu, tad tikai vienā valstī pieņemtie pasākumi prettiesiskās darbības ierobežošanai, iedarbojas mazefektīvi. Internets ir mūsdienu starptautisko komunikāciju neatņemama sastāvdaļa, tajā pat laikā internetā ir liels skaits nelikumīga satura. Ar interneta starpniecību notiek noziedzīgas informācijas pārraidīšana un noziedzīgu kontaktu dibināšana starp starptautiskiem noziedzības sindikātiem.

Nelikumīgs saturs nozīmē to, ka šādu informāciju aizliedz nacionālās vai starptautiskās tiesību normas. Nelikumīgā saturā ietilpst nelicencētas programmatūras ievietošana internetā, apmelošana, ķengāšanās, ielaušanās personas privātajā dzīvē un reputācijas aizskaršana vai iedzīvotāju tiesību ierobežošana ar uzmākšanos. Smagāko nelikumību aizliedz krimināllikumi, bet aizliegumu var noteikt arī citas tiesību normas. [3]

Kibernoziegumu raksturīgākā īpašība ir to latentums. Tiek uzskatīts, ka tikai par 10 – 15% no visiem izdarītajiem noziedzīgajiem noziegumiem kibertelpā tiek ziņots tiesībsargājošajām instancēm. Tas saistīts ar to, ka organizācijas nevēlas zaudēt reputāciju un baidās, ka līdzīgi noziegumi tiks izdarīti atkārtoti.[4]

Pasaulē pirmais zināmais datornoziegums, kā norādīts ANO VIII kongresa ziņojumā, 1801.gadā notika Francijā, Žozefa Žakuarda (Joseph Jacquard) tekstilrūpnīcā, kur bija izgudrota un ieviesta darbībā datorkartes priekštece, ar kuru varēja kopēt sērijveida ražošanā esošu rakstu struktūru. Tekstilrūpnīcas darbinieki, redzēdami, ka inovatīvais risinājums var apdraudēt viņu darba vietas, šo ierīci sabojāja, tā izdarot pasaulē pirmo datornoziegumu.[5]

Oficiālā datornoziegumu vēsture sākās 1960.gadā, kad pasaulē parādījās pirmā zinātniskā informācija par jauna veida noziegumiem, ko speciālisti sauca gan par „datornoziegumiem” (computer crimes), gan arī par „datorsaistītiem noziegumiem” (computer related crime). Šie noziegumi ietvēra sevī datormanipulācijas (computer manipulation), datorkaitniecību (computer sabotage), datorspiegošanu (computer espionage) un nelikumīgu datorsistēmu lietošanu (illegal use of computer systems).[6]

1966.gadā dators pirmo reizi tika izmantots kā instruments bankas apzagšanai Minesotā (ASV), un pirmais likums, kas paredzēja sodīt datornoziegumus, tika izdots tikai 1978.gadā ASV (Floridā). Likums paredzēja sodu par elektronisko datu modificēšanu, iznīcināšanu un nesankcionētu piekļuvi datiem.[7]

Pirmo reizi kibernoziegumu sastāvs tika formulēts 1979.gadā Amerikas advokātu asociācijas konferencē, Dallasā.[8]

1983.gadā OECD (Ekonomikas Sadarbības un Attīstības Organizācija) ekspertu grupa definēja datornoziegumus kā „ikvienu nelikumīgu, neētisku vai nesankcionētu uzvedību, kas saistīta ar automātisko datu procesu un/vai datu pārraidīšanu.” Organizācija ieteica dalībvalstīm iekļaut savos likumos normas, kuras paredz sodus par kibernoziegumiem. Tika piedāvāts arī saraksts, kurā tika uzskaitīti dažādas soda sankcijas par izdarītajiem noziedzīgajiem noziegumiem kibertelpā.[9]

1990.gada VIII ANO konferencē Havanā tika izlemts veidot kopīgu stratēģisko plānu cīņai ar kibernoziegumiem. Programma paredzēja uzsākt visu līmeņu (Starpvalstu, valstu, nevalstisko organizāciju) pasākumus, kas būtu vienoti cīņā ar kibrnoziegumiem.

Eiropas Padome 1995.gada 11.septembrī pieņēma dokumentu „Par rekomendācijām procesuālajās tiesībās, kas saistītas ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu”(R(95)13 Problems of criminal procedural law connected with information technology). Šajā rekomendācija tika pievērsta uzmanība situācijām, kad starptautisko kibernoziegumu izmeklēšanas nolūkos valstīm ir nepieciešams ciešāk sadarboties kriminālprocesuālajos jautājumos, un nepieciešams izveidot vispārējus standartus šādu starptautiska rakstura noziegumu veiksmīgai izmeklēšanai.[10]

2001.gada 23.novembrī Budapeštā tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencija par kibernētiskiem noziegumiem[11], kuras 2.nodaļas „Pasākumi, kas jāveic nacionālajā līmenī” 1.apakšnodaļā uzskaitītas tās darbības, kuras pusēm savos nacionālajos normatīvajos aktos jākvalificē kā noziedzīgi nodarījumi datortīklos, iedalot tos četrās grupās:

• ar nodomu izdarīti noziedzīgi nodarījumi pret datu un datorsistēmu konfidencialitāti, integritāti un pieejamību;
• ar datoru saistītie tīši izdarītie noziedzīgie nodarījumi (viltošana un krāpšana);
• ar datoru saistītie noziedzīgie nodarījumi, kuros ietilpst ar bērnu (personas, kas jaunākas par 18 gadiem) pornogrāfiju saistītie tīši izdarītie noziedzīgie nodarījumi;
• ar autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu saistītie noziedzīgie nodarījumi.[12]

Diskusijas par kibernoziegumu definīciju pasaulē turpinās. Vienota kibernoziegumu definīcija atvieglotu starptautisko kibernoziegumu tiesisko izmeklēšanu un noziedzīgo personu saukšanu pie kriminālatbildības. Eksperti uzskata, ka šā nozieguma definīcijas izstrādāšana ir katras nacionālas valsts tiesības. Nevaru piekrist šim ekspertu apgalvojumam, jo attīstoties starptautiskajiem datortīkliem, lielākā daļa noziegumu tiek izdarīta no attāluma, vai nu ievadot sistēmā speciāli veidotu programmu, kuras uzdevums ir manipulēt ar sistēmas resursiem, vai arī nelikumīgi piekļūstot datorsistēmām, un kādas nacionālās valsts izstrādāta kibernoziegumu definīcija var būt pretrunā citas valsts definīcijai, kuras nepilnības personas varētu izmantot noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai. Piemēram, pirms datoru noziedzīgās izmantošanas akta (Computer Misuse Act) pieņemšanas Anglijā, par kibernoziegumiem spēkā bija 1971.gada Kriminālo nodarījuma akts (Criminal Damage Act), kurā par datorbojājumiem tika uzskatīti tikai tie bojājumi, kas ir nodarīti materiālai mantai, līdz ar to uzskatot, ka nav iespējams bojāt sistēmu, nenodarot ārēju kaitējumu mantai.[13]

Vēlāk, saskaroties ar pirmajiem nopietnajiem datorvīrusu draudiem, tika skatīta lieta Cox v Riley (1986). Kā zināms datorprogramma nav materiāla lieta, turpretī disks ir materiāla lieta. Spriedumā tika secināts, ka programma var būt diska neatņemama sastāvdaļa, tā nodzēšot programmu no diska, tika bojāts arī pats datu nesējs.[14]

Viena no organizācijām, kura visaktīvāk cīnās ar kibernoziegumiem un mēģina teorētiski izstrādāt visām organizācijas dalībvalstīm vienotu definīciju, ir Interpols (uz 2007. gada 27.martu ir 186 dalībvalsts[15]). Manā skatījumā Interpola izstrādātā kibernoziegumu klasifikācija un to definīcijas ir precīzi izstrādātas.[16] Bet tieši tāpat, kā radās nepieciešamība paredzēt kriminālatbildību par kibernoziegumiem, tā ir nepieciešams arī iet laikam un tehnoloģijas attīstībai līdzi, un uzlabot sodu sistēmu par kibernoziegumiem.

Interesants likās Pekinas tiesību zinātņu profesora Vanga Zongju (Wang Zongyu) ierosinājums, paredzēt privātīpašuma tiesības uz on-line spēlēs iegūtajām lietām[17]. Pašreiz ir grūti piekrist V.Zongju ierosinājumam, bet tuvākā nākotnē iespējams būtu nepieciešamība apdomāt iespējamo tiesisko regulējumu spēlētāju savstarpējām attiecībām.

Tik pat interesanta diskusija notika ASV par iespēju noteikt kriminālatbildību par slepkavību, kas izdarīta ar interneta starpniecību. Likuma aizstāvji argumentēja iespējamās situācijas, kā, piemēram, nesankcionēti ieejot medicīnas informācijas sistēmā un izmainot elektroniskos ierakstus par personu (personas asingrupu), būtu iespējams panākt personas nonāvēšanu. Bet kā izteicās Vašingtonas Universitātes kibernoziegumu profesors Orins Kerrs (Orin Kerr), šāds likums varētu palikt tikai grāmatā un praktisko pielietojumu nekad var arī neiegūt.[18]

Latvija plāno veidot vienotu elektronisko datu bāzi internetā, kurā būs pieejama informācija par iedzīvotāju veselības stāvokli.[19] Bez šaubām, šāda sistēma uzlabos veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, taču jāņem vērā fakts, ka jebkuru elektronisko datu sistēmu var „uzlauzt” un izmainīt tur esošo informāciju, tā nodarot pat fiziskus kaitējumus pacientam. Uzskatu, ka nepieciešams dziļāk izpētīt citu valstu pieredzi un praksi saistībā ar noziegumiem, kas veikti, nesankcionēti piekļūstot veselības datu sistēmā esošiem datiem, nodarot kaitējumu veselības aprūpes pacientiem. Iespējams, arī mums būs jāizvērš diskusija par iespējamu kiberslepkavību.

Varētu tikai piekrist A.Bēsonam, kurš kibertelpu sauc par pirmo īsto „masu mediju”, jo tas ļauj ikvienam, ar pāris vienkāršām ierīcēm, dalīties pārdomās un iegūt jaunu informāciju ideju realizācijai. Viena no lielākajām problēmām, kuru nepieciešams skaidri noregulēt, ir cenzūra, jo interneta pārpilnība ar dažāda rakstura informāciju var būt arī kaitīga un to būtu nepieciešams ierobežot un tiesiski regulēt. [20]

Filed under tiesības kibertelpā | Comment (0)

Neatlaidība

“Nokrist septiņas reizes, bet piecelies astoņas”

- Japāņu paruna

Filed under motivējoši citāti | Comment (0)